23. decembris. Sastrīdas Vinsents van Gogs un Pols Gogēns

1888. gada 23. decembrī Francijas dienvidu pilsētā Arlā sastrīdas divi mākslinieki. Tā sauktajā „dzeltenajā namā” mitinās Vinsents van Gogs un Pols Gogēns. Garīgi nestabilais van Gogs metas virsū savam draugam ar skuvekļa asmeni, tomēr dusmās apstājas un drauga vietā sagriež pats sevi. Pēc auss nogriešanas van Gogu ieliek psihiatriskajā klīnikā, bet Gogēns sarauj draudzīgās attiecības.

Vinsents van Gogs jau no agras bērnības izcēlās ar nesaprotamu uzvedību. Te viņš bija noslēgts un sevī ierāvies bērns, kurš itin mierīgi varēja pateikt, ka bērnība viņam bija pelēka, garlaicīga un auksta, te viņš dusmās varēja gluži zibeņus spert, liekot saukāt sevi par sarkanmataino nelieti. Pat viņa ģimenē bija lielas bažas, vai bērns nav ievietojams kādā specializētā ārstniecības iestādē. Viņa tēvs, mācītājs, uzskatīja, ka dēls ir traks. Īpaši tad, kad sāka aplidot pats savu māsīcu – atraitni ar bērnu. Sieviete viņa uzmanību atraidīja, bet Vinsents nelikās mierā un tad dusmas pārņēma ģimeni tik tālu, ka topošajam šedevru meistaram palūdza no mājām aiziet.

Sava ceļa meklējumos van Gogs krustu šķērsu izceļoja Franciju, Lielbritāniju, Beļģiju un Nīderlandi. Viņš sākotnēji strādāja kā mākslas darbu tirgotājs un eksperts, kas pāris gadus tiešām arī sagādāja viņam milzīgu prieku un entuziasmu. Viņš uzrādīja labus darba rezultātus, jo van Gogu tiešām arī interesēja māksla. Viņš aktīvi apmeklēja dažādas galerijas, tikās ar māksliniekiem, ekspertiem un pamazām izveidoja pats savu vērtību sistēmu, kurā varēja noteikt vai mākslas darbā ir peļņas potenciāls, vai tomēr nē.

Taču kā jau daudzās lietās ar van Gogu, viņš cerīgi sāka un tikpat strauji visu sabojāja. Viņā nostiprinājās atziņa, ka mākslas tirgotāji sabojā mākslu. Tāpēc viņš zaudēja interesi par savu darbu, un beigu beigās tika atlaists. Tad viņš nolēma kļūt par mācītāju un iestājās vairākos semināros. Strādājot Beļģijā, netālu no raktuvēm, Vinsents van Gogs beidzot sāka zīmēt. Sākumā tie bija skati no Bībeles trūcīgajiem raktuvju strādniekiem, vēlāk jau pašu strādnieku portreti.

Gaišais un tiešām produktīvais mākslinieka laiks tika aizvadīts Francijā. Parīzē viņa darbi iedvesa šausmas, bet Francijas dienvidos, Arlas pilsētā, van Gogs beidzot atrada gaišumu. Viņš gleznoja saules puķes, vīnogulājus un sapņoja par jaunu mākslinieku komūnu – tādu, kas radītu jaunus tehnikas stilus, kurus acīmredzami saprastu nākotnes paaudzes. Tāpēc van Gogs noīrēja namu, kuru pats sauca par „Dzelteno māju”. Tajā viņš cerēja radīt jauno mākslinieku darbnīcu, kuri redzēja tālāk par savu laikmetu.

Uz šo jauno mākslinieku namu van Gogs uzaicināja savu elku Polu Gogēnu. 1888. gada oktobrī viņš arī ieradās Arlā, lai strādātu kopā ar rudo holandieti. Pirmo mēnesi sadarbība bija diezgan laba, jo abi spēja radīt interesantus šedevrus, bet tad pamazām sākās strīdēšanās un nesaprašanās. Van Gogs cerēja saņemt atzinību no Gogēna, kurš savukārt vislabāk apzinājās to, ka pats ir apbrīnas objekts. Aizvien biežāk van Gogs sāka pārmest, ka Gogēns tomēr ne nieka nejēdz no jaunās pasaules, ko van Gogs cer uzbūvēt. Tā paša gada teju Ziemassvētku priekšvakarā abi sastrīdējās ne pa jokam un van Gogs metās draugam virsū ar skuvekli. Pastāv vairākas versijas, viena vēsta, ka Gogēns gulējis un laimīgas sagadīšanās dēļ tikai pamodās īstajā brīdī, otra vēsta, ka Gogēns izsprucis no van Goga rokām, pateicoties pats savai veiklībai. Vai nu kā nožēlas apliecinājumu, vai nu arī nespēdams valdīt savas dusmas, van Gogs vienā brīdī ar naža asmeni nošķēla daļu pats savas auss. Tad it kā viņš to aiznesis uz abu kopīgi apmeklēto bordeli un licis ielas meitām glabāt ausi, kā apliecinājumu viņa nožēlai. Lieki piebilst, kad šīs ziņas izplatījās pa pilsētu, van Gogs nonāca psihiatriskajā slimnīcā, bet Gogēns aizbrauca un nekad vairs pie drauga neatgriezās. Arlas iedzīvotāji pieprasīja pilsētas mēram izolēt trako rudo holandieti un van Gogs nonāca klīnikā pārdesmit kilometru no Arlas. Gadu viņš tajā gleznos dažādus darbus, līdz 1890. gadā aizies mūžībā, nošaujoties.