1919. gada 23. jūnijā ar Igaunijas armijas uzvaru pār vācbaltiešu Landesvēru un vācu Dzelzsdivīzijas daļām noslēdzās Cēsu kaujas. Šo kauju iznākums izšķīra par labu Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas pagaidu valdībai tai kritiskāko Neatkarības kara posmu, kas iesākās ar 16. aprīļa apvērsumu Liepājā.

1919. gada 23. jūnijā noslēdzās viena no izšķirošajām Latvijas Neatkarības kara epizodēm – Cēsu kaujas. Pretstāve Vidzemē starp Igaunijas armiju un tajā ietilpstošajām latviešu daļām no vienas un vācbaltiešu Landesvēru un tajā uz laiku iekļautajām valstsvāciešu vienībām no otras puses bija ilgusi trīs nedēļas. Šajā laikā ar Antantes valstu pārstāvju starpniecību tika mēģināts panākt izlīgumu, taču Igaunijas puse nepiekāpās Andrieva Niedras pučistu kabineta prasībām, neatzīstot šīs valdības likumīgumu. Konflikta saasinājumu veicināja ne tikai sarežģītais politiskais stāvoklis Latvijā, bet arī starptautiskais fons – tieši šajā laikā noslēgumam tuvojās Versaļas mierlīguma noslēgšanas process. Sakautajai Vācijai tika izvirzītas smagas prasības, kuras tā vilcinājās pieņemt, un nebija izslēgts, ka starp Antanti un Vāciju atsāksies karadarbība. Iespējams, aiz Landesvēra un Dzelzsdivīzjas daļu aktivitātēm Vidzemē slēpās kādi nozīmīgāki Vācijas revanšistisko aprindu plāni.

Cēsu kauju likteni izšķīra Igaunijas armijas sekmīgā kaujas darbība – pareizi izstrādāts plāns, pietiekamas rezerves un komandieru un viņiem pakļauto daļu kaujas prasme. Salīdzinot ar igauņu spēkiem, latviešu vienības, tikai nesen saformētas no lieliniekiem atbrīvotajā Vidzemē, bija vēl nepieredzējušas, vāji apbruņotas un apmācītas. Pirmajā noslēdzošās kauju fāzes dienā – 21. jūnijā – apakšpulkveža Krišjāņa Berķa komandētais 2. Cēsu kājnieku pulks saņēma spēcīgāko Landesvēra triecienu un tika daļēji izklīdināts. Tomēr spoži sāktais vācu uzbrukums Raunas un Mūrmuižas virzienā kļuva viņiem par slazdu, kad kaujā iesaistījās Igaunijas armijas elites vienības – „Kalevlaste Maleva” un Kuperjanova partizānu bataljoni. Landesvēra avangards tika daļēji ielenkts un bija spiests ar kauju lauzties atpakaļ uz Cēsīm. Saprotot, ka pilsētu noturēt vairs nav cerību, vācieši to atstāja 22. jūnijā, pirms aiziešanas nodedzinot Latviešu biedrības namu. 23. jūnija rītā Igaunijas armijas 6. kājnieku pulka daļas un bruņuvilciens, kā arī Cēsu pulka 9. rota iegāja pilsētā.

Vācieši atkāpās visumā organizēti, ar arjergarda sadursmēm kavējot igauņu un latviešu spēku virzīšanos uz priekšu, līdz 26. jūnijā nostiprinājās Juglas aizsardzības līnijā. Šeit viņi varēja turēties vēl diezgan sekmīgi un ilgi, tomēr bija skaidrs, ka sakāve pie Cēsīm ir izšķīrusi Andrieva Niedras vadītās valdības likteni, kas tajā pašā 26. jūnijā beidza pastāvēt. Kaujas Juglas pozīcijās turpinājās vēl līdz 2. jūlijam, pie tam Igaunijas kara flote iebrauca Daugavas grīvā un īstenoja sekmīgu desanta operāciju Mangaļsalā un Vecmīlgrāvī. Nākamajā dienā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers, atzīstot Kārļa Ulmaņa vadīto pagaisu valdību par vienīgo likumīgo valsts varu Latvijā un nosakot kārtību, kādā vācu Dzelzsdivīziju jāizved no Latvijas, savukārt Landesvēram jāiekļaujas Latvijas armijas sastāvā. Kā zināms, tas vēl ne tuvu neizbeidza jaunās Latvijas Republikas pretstāvi ar reakcionārajiem vācu spēkiem, priekšā vēl bija Bermonta armijas uzbrukums Rīgai, taču Latvijas pagaidu valdībai grūtākais posms – uzturēšanās uz kuģa Liepājas reidā – bija izturēts. 8. jūlijā Ulmanis un viņa valdības ministri nokāpa no kuģa „Saratova” Rīgā.