19. novembrī atzīmējām Dailes teātra simtgadi, savukārt šodien, 23.novembrī, paiet 134 gadi, kopš 1886. gada 23. novembrī dzimis šī teātra dibinātājs un ilggadējs vadītājs, režisors Eduards Smiļģis.

„Novembris ir viens no skaistākajiem mēnešiem. Novembrī var redzēt pavasari. Paskatieties, cik novembrī ir lieli ceriņu pumpuri!” Tā režisors Eduards Smiļģis reiz esot teicis par gadalaiku, kurā viņam bija lemts nākt pasaulē. Viņš dzimis Rīgā, 1886. gada 23. novembrī.

1912. gadā Smiļģis rasējamo dēli fabrikas „Motors” konstruktoru birojā nomainīja pret Jaunā Rīgas teātra skatuves dēļiem, kļūdams par pastāvīgu trupas locekli. Inženiera domāšanas klātbūtne Smiļģa radošajā procesā palika pamanāma vienmēr: savas mizanscēnas viņš skicēja ar ģeometriskām formām, un dinamika bija viņa uzvedumu pamatu pamats. Pēc Pirmā pasaules kara un klejojumiem pilsoņkara pārņemtajā Krievijā, Eduards Smiļģis atgriezās dzimtenē un 1920. gadā nodibināja savu – Dailes teātri. Līdzās Nacionālajam teātrim, kas orientējās uz tā laika skatuves mākslas tradīciju un konvenciju, Daile ieņēma jaunu formu un paņēmienu meklētājas pozīciju, un galvenais režisors bija šo meklējumu virzītājspēks. No teātra darbības pirmās divdesmitgades 275 iestudējumiem četras piektdaļas bija Smiļģa veidotas. Arī teātra skatuves telpas iekārtojumā un apgaismojumā tika meklēti jauni paņēmieni. Eduards Smiļģis:

„Mēs taču ar Oti Skulmi divdesmit piecus gadus, dienu dienā kalām un veidojām to skatuvi. Ja nu nāktu viens kritiķis un teiktu, ka „šitā luga ir redzējusi rampas gaismu”, tad tā ir nepatiesība. Jo Dailes teātrī nekādas rampas nav. Te ir tikai gaisma un kontrgaisma. Te nu ir tas mākslas lielais „contra” – „pret”. Un drāma jau arī, teātris arī ir uzbūvēts uz „contra”. Tie ir pretpoli.”

Smiļģa attiecības ar dažādām varām bija sarežģītas. 15. maija režīma gadījumā tās lielā mērā nokārtoja režisora tuvs draugs un neoficiāls Kārļa Ulmaņa „galma dzejnieks” Edvarts Virza. Staļina režīms neskopojās ar pagodinājumiem – Smiļģim tika gan vadoņa vārdā nosauktā prēmija, gan PSRS Tautas skatuves mākslinieka nosaukums – tomēr, kā ikviens cits, arī Dailes teātra vadītājs ne brīdi nevarēja justies drošs par savu stāvokli. Četrdesmito gadu otrajā pusē izvērtās vajāšanas pret tiem, kurus apsūdzēja formālismā un mākslas bezidejiskumā; spilgto skatuvisko formu meklētājam Smiļģim šādus grēkus bija viegli piedēvēt. Bet smagākais trieciens nāca pašā mūža nogalē, kad režisors, kura autoritāte paša dibinātajā teātrī gadu desmitiem bija bijusi neapšaubāma, izrādījās lieks un tika vienkārši atlaists no darba. Smiļģa skolniece, režisore Aina Matīsa atceras savu pēdējo tikšanos ar meistaru, kas notikusi, domājams, 1965. gadā. Neilgās sarunas noslēgumā Smiļģis jautājis: „Kā jūs domājat, vai tikai Maķedonijas Aleksandra laikā bija traģēdijas, vai ir arī tagad?” Kad sarunbiedre, nojaušot jautājuma zemtekstu, atbildējusi, ka arī šais laikos traģēdijas notiek, Smiļģis bildis: „Bet laikam neviens neprot uzrakstīt.”