2003. gada novembrī Gruzijā izvērtās plaša protesta kustība pret politiku, kādu īstenoja valdošais prezidents Eduards Ševardnadze un ar viņu saistītās aprindas. Rožu revolūcija svinēja uzvaru, kad 2003. gada 23. novembrī Ševardnazdze pameta prezidenta amatu.

Pēc Gruzijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā par tās pirmo prezidentu kļuva agrākais disidents un nacionālās atmodas kustības vadītājs Zviads Gamsahurdija. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem varas virsotnē iezīmējās nopietns konflikts, kas beidzās ar militāru apvērsumu, ielu cīņām galvaspilsētas Tbilisi centrā un Gamsahurdijas bēgšanu uz ārzemēm. Valsts priekšgalā stājās bijušais Gruzijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs un vēlāk Padomju Savienības ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze. Pēc vairākus gadus ilguša konstitucionālu reformu procesa viņš 1995. gadā tika ievēlēts par otro Gruzijas republikas prezidentu.

Pieredzējušajam politiķim Ševardnadzem izdevās uzlabot Gruzijas attiecības ar abām nozīmīgākajām kaimiņvalstīm – Krieviju un Turciju – un panākt uguns pārtraukšanu konfliktā ar separātisko Dienvidosetijas autonomiju. Tomēr Gruzijas mēģinājums ar spēku pakļaut otru separātisko reģionu – Abhāziju – beidzās ar fiasko un gruzīnu tautības iedzīvotāju masveidīgu padzīšanu no Abhāzijas. Gluži kā visas citas postpadomju valstis, arī Gruzija cieta no grūtas pārejas uz tirgus ekonomiku un ar to saistītām problēmām. Ēnu ekonomika šai laikā, iespējams, veidojusi līdz pat 70% no ekonomiskās darbības kopapjoma, attiecīgi valsts hroniski neizpildīja ieņēmumu plānus. Nožēlojamais atalgojums valsts sektorā bija lieliska augsne korupcijai. Kādu laiku atelpu sniedza ārējie kredīti, taču ap gadu tūkstošu miju arvien grūtāk nācās kārtot valsts kredītsaistības. Tikām ap prezidentu bija izveidojies pietuvināto loks, kas nekautrēdamies izmantoja savā labā varas resursus.

Valsts demokrātiskie pamati gan tika saglabāti, visumā tika ievērotas pilsonisko brīvību normas, plaši darbojās nevalstiskās organizācijas un neatkarīgie mediji. Tieši šajā vidē nobrieda opozīcija, kura galu galā pārtrauca otrā Gruzijas prezidenta varas ciklu. 2003. gada novembrī valstī izvērtās plaša protestu kustība, kas ieguva Rožu revolūcijas nosaukumu. Tās vaiņagojums bija Eduarda Ševardnadzes atkāpšanās no prezidenta amata 2003. gada 23. novembrī.

Jau vairākus gadus pirms izšķirošajiem notikumiem Ševardnadzes partijas Gruzijas pilsoņu savienība popularitāte sāka strauji ļodzīties, un to pameta daudzi ietekmīgi politiķi, tai skaitā nākamie Rožu revolūcijas līderi: Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze, agrākais parlamenta priekšsēdētāja Zurabs Žvanija un Mihails Saakašvili, kurš bija spiests atkāpties no tieslietu ministra amatu pēc konflikta ar vairākiem ietekmīgiem varas struktūru pārstāvjiem. 2001. gadā saasinājās situācija ap neatkarīgo telekanālu Rustavi-2, kas pastāvīgi kritizēja valdību un pētīja korupcijas problēmas. Tika noslepkavots viens no kanāla vadošajiem žurnālistiem Giorgijs Sanaja, savukārt Nacionālās drošības ministrijas darbinieku reids Rustavi-2 telpās beidzās ar masu protestiem un ministru kabineta atkāpšanos. Kad 2003. gada 2. novembrī notika parlamenta vēlēšanas, Rustavi-2 žurnālisti veica aptaujas pie vēlēšanu iecirkņiem, kuru rezultāti ne tuvu nesakrita ar vēlāk oficiāli izsludinātajiem. Attiecīgi, kad 22. novembrī prezidents Ševardnadze mēģināja atklāt jaunievēlētā parlamenta pirmo sesiju, ēkā ielauzās opozīcijas atbalstītāji ar Mihailu Saakašvili priekšgalā. Viņiem rokās bija rožu ziedi, kas arī deva vārdu šiem notikumiem. Ševardnadze, pametis ēku apsardzes pavadībā, mēģināja mobilizēt bruņotos spēkus, taču armijas vienības atteicās viņam pakļauties. Tas arī bija izšķirošais moments varas nomaiņā. Pēc Ševardnadzes atkāpšanās 2004. gada 4. janvārī par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts Mihails Saakašvili. Arī viņa ceļš Gruzijas politikā nebija rozēm kaisīts, bet tas jau ir cits stāsts.