Leites līča kauja, kas 1944. gada 23. oktobrī sākās Filipīnu jūrā, ir ievērojama ne tikai kā Japānas Impērijas jūras spēku izšķirošā sakāve Otrajā pasaules karā cīņā pret amerikāņiem un viņu sabiedrotajiem. Tā ir arī pēdējā lielā jūras kauja pasaules vēsturē un, pēc dažiem kritērijiem, arī visu laiku lielākā jūras spēku sadursme.

Pēdējās lielās jūras kaujas pasaules vēsturē notika pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, Otrā pasaules kara laikā, kad britu un amerikāņu jūras spēki cīnījās pret Japānas Impērijas floti Klusajā okeānā. Pēdējā lielā kauja šai jūras karā, kas, tātad, ir arī pēdējā lielā jūras kauja pasaules vēsturē, sākās Filipīnu jūrā 1944. gada 23. oktobrī. Daži avoti min šo kauju arī kā visu laiku lielāko jūras spēku sadursmi.

1944. gada beigās Rietumu sabiedrotie savilka savus jūras spēkus ap Filipīnām. Šī arhipelāga zaudējums ļoti apgrūtinātu Japānas sakarus ar saviem spēkiem Dienvidaustumāzijā. Tāpēc Japānas impērija, kaut arī līdz tam jau cietusi diezgan smagus zaudējumus, koncentrēja savus jūras spēkus izšķirošajai sadursmei ar amerikāņu 3. un 7. floti, kuras koncentrējās uz rietumiem no Filipīnām. Karadarbības rajona centrā atradās Leites līcis arhipelāga centrālajā daļā, tāpēc kauja visbiežāk tiek dēvēta par Leites līča kauju.

Faktiski kauja sastāvēja no četrām atsevišķām sadursmēm, kurās japāņu vienības mēģināja no dažādām pusēm ielauzties Filipīnu jūrā un izspiest no turienes amerikāņus, tā neļaujot izsēdināt arhipelāgā desantus. Tobrīd Japānas flote jau bija zaudējusi lielāko daļu savu aviācijas bāzes kuģu, un gaisā amerikāņiem bija nepārprotams pārsvars. Tāpat amerikāņiem bija vairāk vieglo torpēdkuteru un zemūdeņu. Japāņu vienīgais vēl atlikušais trumpis bija jaudīgie kaujas kuģi. Ar viltīgiem manevriem viņi cerēja sašķelt amerikāņu spēkus un tad uzbrukt neaizsargātajiem amerikāņu aviācijas bāzes kuģiem. Tas gandrīz izdevās, tomēr galu galā pierādījās, ka lidmašīnas un zemūdenes modernā jūras kaujā ir vairāk vērtas nekā līnijkuģi un smagie kreiseri. Japāņu flote Leites līča kaujā cieta smagus zaudējumus un pēc tam vairs neiesaistījās nopietnās operācijās pret sabiedroto jūras spēkiem.

Jūras kauju lielumu var mērīt pēc dažādiem kritērijiem: pēc iesaistīto kuģu skaita, to tonnāžas, visbeidzot – pēc jūrnieku un kareivju skaita uz kuģiem. Protams, kaujas paņēmieni laika gaitā ir ļoti mainījušies, tāpēc jebkurš sastatījums ir nosacīts. Jāteic, ka senākās jūras kaujas datu ziņā vispār ir grūti vērtējamas, jo pagātnes hronistiem gluži vai labais tonis skaitījās pamatīgi pārspīlēt kaujās iesaistīto spēku lielumu. Tāpēc arī tādas kaujas kā Salamīnas kauja starp grieķu un persiešu flotēm 480. gadā pirms mūsu ēras, Eknomas raga kauja starp romiešu un kartāgiešu flotēm 256. gadā pirms mūsu ēras un vairākas jūras kaujas, kuras izcīnītas senajā un viduslaiku Ķīnā, statistikas ziņā jāvērtē ļoti piesardzīgi.

Jau ticamākas ziņas iegūstamas par vēlo viduslaiku un jauno laiku jūras kaujām Eiropā, un te noteikti līdera vieta ierādāma Lepanto jūras kaujai 1571. gadā starp Osmaņu sultāna floti un Eiropas katoļu valstu apvienotajiem spēkiem. Lepanto varētu būt lielākā kauja iesaistīto kuģu skaita ziņā, bet, protams, 16. gadsimta galēras un galeāzes nav salīdzināmas ar moderno laiku karakuģiem, kuru tonnāža sniedzas desmitos tūkstošu. Iespējams, ka kuģu tonnāžas ziņā nepārspēta ir Jitlandes kauja 1916. gadā starp britu un vācu kara flotēm. Katrā ziņā tā ir nepārprotami lielākā jūras kauja lielgabalu ugunsjaudas ziņā – vēlākos laikos jūras kaujās galvenie vairs nebija lielgabali, bet gan torpēdas un aviācija. Leites līča kauja ir lielākā gan aviācijas vienību skaita, gan, domājams, arī kaujā piedalījušos cilvēku skaita ziņā. Ar nosacījumu, ka par vienu kauju tiek uzskatītas vairākas sadursmes, kuras notiek visā Filipīnu jūrā laikā no 1944. gada 23. līdz 26. oktobrim, Leites līča kaujā cīnās apmēram 200 000 amerikāņu, austrāliešu un japāņu kara jūrnieku un lidotāju.