Džuzepes Verdi operas „Aīda” pasaules pirmizrāde notika 1871. gada 24. decembrī, nesen atklātajā Kairas Hedīva operā – pirmajā opernamā Āfrikas kontinentā. Operai bija triumfāli panākumi, un tā joprojām ir viena no visvairāk iestudētajām pasaules operteātru repertuārā.

1863. gadā Osmaņu impērijas Ēģiptes un Sudānas provinces vietvalža jeb vāli amatu mantoja Ismaīls pašā. Lai arī nomināli Ēģipte un Sudāna joprojām bija sultāna impērijas daļa, faktiski turienes vietvalži jau kopš 19. gs. sākuma kļuva neatkarīgi, vairākkārt pat karoja pret metropoli, un savā politikā vairāk orientējās drīzāk uz Parīzi un Londonu, nekā uz Stambulu. Arī Ismaīls pašā turpināja šo ievirzi, panākdams, ka viņu atzīst par hedīvu, respektīvi, vicekarali, un deklarēdams, ka viņa valsts ir nevis Āfrikas, bet gan Eiropas daļa. Valdnieka veicināta modernizācija skāra visas dzīves jomas, un viena no tās izpausmēm bija arī Kairas Hedīva opernama atklāšana 1869. gadā.

Pirmo opernamu Āfrikas kontinentā projektēja itāliešu izcelsmes arhitekts Pjetro Avoskani, un tā atklāšanai hedīvs Ismaīls pasūtīja jaunu operu vienam no tā laika izcilākajiem komponistiem – Džuzepem Verdi. Tā tapa opera „Aīda”, nereti uzlūkota kā augstākā virsotne itāliešu operas ģēnija radošajā mantojumā. Operas sižetam tā autors Antonio Gislanconi licis risināties senajā Ēģiptē, un dekorāciju, kostīmu un rekvizītu izveidei tika piesaistīts viens no tā laika ievērojamākajiem senēģiptiešu vēstures speciālistiem, franču arheologs Ogists Mariets. Dekorācijas tika gatavotas Parīzē, kur iestrēga uz vairākiem mēnešiem, kad 1870. gadā uzliesmoja Franču-prūšu karš. Laimīgi pārdzīvojušas aplenkumu un Parīzes komūnas cīņas, dekorācijas galu galā nonāca Kairā, un Džuzepes Verdi „Aīdas” pasaules pirmizrāde varēja notikt 1871. gada 24. decembrī.

Operas sižeta norises laiks iecerēts kā Ēģiptes Senās valsts jeb Piramīdu laikmets – 3. g. t. pirms Mūsu ēras otrā puse. Jāteic gan, ka neskaitāmajos iestudējumos praktiski vienmēr tiek atspoguļots vispārīgs priekšstats par apmēram trīs tūkstošgades ilgo senās Ēģiptes pastāvēšanu. Titulvarone ir etiopiešu princese Aīda, kura nonākusi ēģiptiešu verdzībā, pie kam sagūstītāji nezina par viņas izcelsmi. Skaistajā verdzenē iemīlējies jaunais ēģiptiešu karavadonis Radamess, un viņu jūtas ir abpusējas. Savukārt Aīdas tēvs – Etiopijas valdnieks Amonasro, vēlēdamies atbrīvot meitu, iebrūk Ēģiptē. Radamess ved ēģiptiešus kaujā pret iebrucējiem, uzvar un ar triumfu pārnāk galvaspilsētā Tēbās. Gūstekņiem ēģiptiešu priesteri grib lemt nāvi, tomēr Radamess lūdz faraonu etiopiešu atbrīvot, un valdnieks piekrīt, pie tam apsola jaunajam varonim par sievu savu meitu Amnerisu.

Radamess nu ir neapskaužamā situācijā – atteikt valdniekam nedrīkst, taču sirds diktē citu. Radamess un Aīda plāno bēgt tuksnesī. Bet starp atbrīvotajiem gūstekņiem ir arī valdnieks Amonasro, kuram izdevies noslēpt savu patieso identitāti. Tagad tēvs pierunā meitu, lai viņa izdibina no mīļotā viņa komandēto ēģiptiešu spēku atrašanās vietu. Aīda ir smagas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā ir mīļotā liktenis, otrā – uzticība tēvam un dzimtenei. Amonasro slepus noklausās Aīdas un Radamesa sarunu, pēc tam sevi atklāj, taču trijotnes tikšanos pamana arī Amnerisa. Viņa saceļ trauksmi, tēvs un meita aizmūk, bet Radamess padodas sargiem. Par spīti Amnerisas izmisīgajiem lūgumiem, jaunajam karavadonim spriež nāvi kā nodevējam. Viņu dzīvu iesloga pazemes kapenēs, bet, kad liktenīgais bluķis ir uz visiem laikiem šķīris varoni no pasaules, atklājas, ka slepus šai šķirstā iekļuvusi arī Aīda. Viņa labprātīgi pievienojusies mīļotajam, tā apliecinot romantisma hrestomātisko motīvu par mīlas uzvaru pār nāvi. Abu pēdējam duetam – vienam no skaistākajiem pasaules opermūzikā – pievienojas ārpusē sērojošās Amnerisas balss.