1914. gada Ziemassvētkos Pirmā pasaules kara Rietumu frontē starp britu un vācu daļām daudzviet iestājās stihisks pamiers un brāļošanās. Tā šausminošajā karā ierautie izpauda savu cilvēcību.

1914. gada rudenī Pirmā pasaules kara frontes ziemeļrietumu sektorā risinājās aktīva kaujas darbība – tā dēvētā „Skriešanās uz jūru”. Vācieši mēģināja apiet līdz tam nepiesegto britu ekspedīcijas korpusa kreiso flangu, briti, attiecīgi, pagarināja fronti, līdz tā sasniedza jūru. Rezultātā 1914. gada novembrī Francijā bija izveidojusies vienlaidus frontes līnija no Lamanša līdz Šveices robežai, dinamisku manevru iespējas bija izsmeltas un sākās ilgais un nomācošais ierakumu karš – resursu, nervu un jaunu nogalināšanas tehnoloģiju sacensība.

Tā pienāca šī kara pirmie Ziemassvētki, kuros ģenerāļi un politiķi abās frontes pusēs bija solījuši kareivjiem atgriešanos mājās ar uzvaru. Jau pieminētajā frontes Ziemeļrietumu sektorā 24. decembra pievakarē briti ievēroja, ka šaušana no vācu puses pieklususi. Šur un tur virs ierakumu malas vai nu pacēlās balti karogi, vai arī kāds angliski protošais uzsāka sasaukšanos, piedāvājot svētku vakarā pārtraukt uguni. Briti lielāko tiesu piekrita. Pēc laiciņa sākās ziemassvētku dziesmu dziedāšana, virs ierakumiem tika pacelti lukturīši, un tad jau daudzviet gāja vaļā brāļošanās. Zaldāti un zemākie virsnieki sastapās neitrālajā joslā, aprunājās, sapīpēja, cienāja cits situ ar smēķiem, šokolādi un kādu stiprāku malku. Tika kopīgi dziedāts un uzspēlēta bumba. Tā bija arī laba iespēja apglabāt kritušos biedrus, kuru līķi trūdēja neitrālajā zonā jau dienām, daži pat nedēļām ilgi.

Tas bija tā dēvētais Ziemassvētku pamiers Rietumu frontē – stihiska akcija, kurā no britu puses piedalījās apmēram 100 000 karavīru, jādomā, ne mazāk arī no vācu puses. Protams, ka ģenerāļiem, kuru štābi bija ērti izvietojušies franču ‘šato’ pārdesmit kilometrus aiz frontes līnijas, šī brāļošanās nebija pa prātam. Bet nekas daudz vairāk par brīdinošām pavēlēm nesekoja – sodīto tikpat kā nebija. Toties nākamajā gadā artilērijai deva pavēli Ziemassvētkos pamatīgi apstrādāt pretinieka pozīcijas, lai uzturētu vajadzīgo spriedzi un novērstu šādas nedisciplinēta humānisma izpausmes.

Tiesa, kā norāda ierakumu kara pētnieks Tonijs Ešvorts, zināma improvizēta pamiera situācija daudz kur Pirmajā pasaules karā bijusi diezgan ierasta lieta. Karavīri atturējušies no aktīvām apšaudēm laikā, kad pretējā pusē bijis maltītes vai pirtī ejamais laiks. 

Otrajā pasaules karā līdzīgi brāļošanās gadījumi nav zināmi. Pretējās puses šai karā daudz pamatīgāk piekopa kareivju ideoloģisko apstrādi, un ienaidnieks, sevišķi jau totalitāro režīmu armijās, tika daudz biežāk uztverts kā ļaunuma iemiesojums, pret kuru nekāda saudzība vai izpratne nav domājama. Pie tam šajā karā kaujas darbība kopumā bija daudz dinamiskāka, un karavīri reti pavadīja ilgu laiku vienos un tais pašos ierakumos. T

omēr amerikāņu armijas veterāni atceras, ka vācu pretuzbrukuma laikā Rietumu frontē 1944. gada decembrī, kad kaujas bija ļoti sīvas, Ziemassvētku vakarā pēkšņi iestājies klusums un tad no vācu pozīciju puses atskanējusi dziesma – „Klusa nakts, svēta nakts”. Amerikāņi pievienojušies. Kad korālis izskanējis, pretinieki vēl brīdi palikuši mierā, ļaujot svētās nakts klusumam valdīt pār kara plosīto zemi, bet tad atkal tvēruši ieročus, lai turpinātu cits citu nogalināt ar iepriekšējo degsmi.