1848. gada februārī Francijā uzliesmoja kārtējā revolūcija. Tā gāza no troņa pēdējo Burbonu dinastijas Francijas karali Luiju Filipu I, kura senču dinastijas bija valdījušas Francijā kopš 10. gadsimta. Luijs Filips atteicās no troņa 1848. gada 24. februārī.

Orleānas hercogs Luijs Filips, Francijas monarhu Burbonu dinastijas atvase, kāpa Francijas tronī 1830. gada jūlijā. Tas notika revolūcijas rezultātā, kura gāza no troņa karali Šarlu X, jo šis konservatīvais monarhs tiecās atjaunot Francijā kārtību, kuru vairākas desmitgades iepriekš bija sagrāvusi Lielā franču revolūcija.

Luiju Filipu I dēvēja par „Karali pilsoni”, un viņš arī centās uzsvērt tuvību tautai uzvedībā, piemēram, bez apsardzes pastaigādamies Elizejas laukos. Tika atcelta cenzūra, paplašināts balsstiesīgo iedzīvotāju loks, kas gan joprojām palika ļoti šaurs – tikai nedaudz vairāk par 200 000 valstī, kuras iedzīvotāju kopskaits bija ap 30 miljoniem. Zemākie slāņi, kuri bija cīnījušies uz revolūcijas barikādēm, nebija mierā ar viņiem ļauto brīvības apjomu. Pirmajā Luija Filipa valdīšanas desmitgadē vairākkārt uzliesmoja sacelšanās, tika dibinātas slepenas biedrības, pret karali tika vēsti kādi desmit atentāta mēģinājumi, un tas bija motīvs varai atkal piegriezt skrūves. Pati valsts sistēma joprojām bija uzbūvēta tā, ka ietekme neizbēgami koncentrējās šauras elites rokās, kura to izmantoja diezgan nekautrīgai korupcijai. Šīs t.s. Jūlija monarhijas laikā sazobē ar valsts varu vislielāko ietekmi ieguva finanšu lielburžuāzija. Kā par to rakstīja kreisais domātājs Kārlis Markss, Jūlija monarhija bija „akciju sabiedrība Francijas nacionālās bagātības ekspluatācijai. (..) Luijs Filips bija šīs kompānijas direktors.”

Kādu laiku situāciju amortizēja saimnieciskais uzplaukums, taču no 1845. līdz 1847. gadam vairākas Eiropas valstis piedzīvoja neražu. Kritās pieprasījums pēc rūpniecības precēm, un 1847. gada rudenī Eiropā sākās ekonomiskā krīze. Gada beigās ap 700 000 franču strādnieku bija zaudējuši darbu, pārtikas cenas neražu dēļ bija augstas, vietām jau sākās bada dumpji ar veikalu izlaupīšanu. Uz šī fona aizvien skaļākas kļuva prasības pēc politiskām pārmaiņām. Popularitāti iemantoja t.s. reformistu banketi, proti, lai apietu stingros sapulču noteikumus, reformu piekritēji sāka pulcēties plašos mielastos, kas nebija aizliegts. Galu galā vara nolēma tam pielikt punktu un vienu tādu banketu aizliedza, taču rezultātā noteiktajā dienā – 1848. gada 22. februārī – attiecīgajā vietā Parīzē sapulcējās krietni lielāks pūlis, nekā varētu būt cerējuši sapulcināt banketa rīkotāji. Jau tajā pašā vakarā strādnieku kvartālos sāka slieties barikādes. Karalis bija gatavs piekāpties, nākamajā dienā atlaižot nepopulāro konservatīvā premjera Gizo valdību. Daļu protestētāju tas apmierināja, taču 23. februāra vakarā līdz šim neskaidros apstākļos armijas vienība atklāja uguni uz pūli Kapucīniešu bulvārī, nogalinot 16 cilvēkus. Tā bija dzirkstele, kas uzspridzināja tautas neapmierinātības pulvera mucu. Nemiernieki izlaupīja ieroču veikalus, viņu pusē sāka pāriet Nacionālā gvarde.

Nākamajā rītā karalis beidzot piekrita reformēt vēlēšanu sistēmu un izsludināt ārkārtas vēlēšanas, taču bruņotais pūlis jau lauzās pils virzienā. Tā nu 1848. gada 24. februārī ap dienvidu Luijs Filips I Burbons atteicās no troņa par labu savam deviņgadīgajam mazdēlam, Parīzes grāfam Luijam Filipam, un kopā ar ģimeni devās trimdā uz Angliju. Parlaments, kura ēku arī bija ieņēmuši nemiernieki, tā arī neapstiprināja mazgadīgā troņmantnieka valdīšanu. Tika izveidota pagaidu valdība, kura nākamajā dienā, tāpat bruņota pūļa klātbūtnē, pasludināja republiku. Līdz ar to Burbonu dinastija, kura savas saknes saista ar vēl 10. gadsimtā valdīt sākušajiem Kapetingu karaļiem, uz visiem laikiem pameta Francijas varas virsotni.