Mūsu ēras 41. gada 24. janvārī sazvērnieki laupīja dzīvību Romas imperatoram Kaligulam – vienam no pretrunīgākajiem un spilgtākajiem šīs antīkās impērijas valdniekiem.

Gajs Jūlijs Cēzars Augusts Germaniks piedzima Mūsu ēras 12. gadā. Viņa vārds iezīmē jaundzimušā piederību Jūlijiem-Klaudijiem, pirmajai Romas imperatoru dinastijai. Pirmais imperators Oktaviāns Augusts bija mazā Gaja vecvectēvs, savukārt viņa tēvs, slavens karavadonis Germaniks, bija Oktaviāna varas mantinieka, imperatora Tibērija pieņemts dēls. Bērnībā zēns daudz laika pavadīja kopā ar tēvu karaspēka nometnēs, kur leģionāri viņu iesauca par Kaligulu – pamazināmajā formā no romiešu kareivju apava kaligas vārda. Ar šo pavārdu imperators Kaligula palicis pasaules vēstures annālēs.

Kaligulas tēvs Germaniks bija viens no ticamākajiem imperatora Tibērija varas mantiniekiem, bet līdz ar to arī nevēlams konkurents citiem varas tīkotājiem. Imperatora varas sistēma – principāts – tobrīd vēl tikai veidojās, definētu varas mantošanas principu un arī iesakņotas tradīcijas nebija, un nonākšanu tronī bieži noteica prasme pie laika novākt citus konkurentus. Iespējams, šī situācija bija iemesls Germanika pēkšņajai nāvei, kad Kaligulam bija septiņi gadi. Nežēlīgajās varas spēlēs dzīvību zaudēja viņa māte un vecākie brāļi, pašu nākamo imperatoru paglāba jaunība un ietekmīgu radinieku aizstāvība. Viņš bija 19 gadus vecs, kad imperators Tibērijs jaunekli pēkšņi pārveda uz savu pastāvīgo mītni Kapri salā. Iespējams, valdnieka lēmumu pietuvināt sev jauno radinieku, noteica tas, ka viņa paša dēls bija pāragri miris, savukārt vienīgais mazdēls vēl pārāk jauns imperatora varas nastai. Jaunais Kaligula prata pārliecināt valdnieku par savu uzticamību, tajā pat laikā iedibinot draudzību ar ietekmīgo pretoriāņu gvardes komandieri Neviju Sutoriju Makronu. Šai draudzībai bija izšķiroša loma, kad Mūsu ēras 37. gadā Tibērijs mira, nepaguvis nosaukt savu varas mantinieku. Tieši Makrona sakari un ietekme nodrošināja to, ka gandrīz nekavējoties gan Romas Senāts, gan armija, gan provinču vietvalži zvērēja uzticību imperatoram Kaligulam.

Pēc Tibērija, kuru romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais nosaucis par „drūmāko no vīriem”, Kaligulā kā senatori, tā Romas tauta saskatīja teju vai ideālu valdnieku, un viņa pirmie darbi šķita apstiprinām šo reputāciju. Tika atcelti daudzi Tibērija laika represīvie likumi un daži nepopulāri nodokļi, amnestēti un galvaspilsētā atgriezti trimdā izsūtītie, izmaksāti pabalsti trūcīgajiem. Pirmoreiz kopš imperatora Oktaviāna laikiem tika atkal publiskotas atskaites par valsts tēriņiem. Tomēr jau dažus mēnešus pēc nākšanas pie varas Kaligula smagi saslima, iespējams – tika saindēts. Pēc atlabšanas, spriežot pēc antīko hronistu vēstītā, viņa uzvedība mainījusies. Bailēs no sazvērestībām viņš atgrūdis no sevis visus Romas aristokrātus, pret daudziem vērsa nežēlīgas represijas. Vairāki autori pat tēlo Kaligulu kā vājprātīgo – neapvaldīti baudkāru, izvirtušu, patoloģiski izšķērdīgu un sadistisku. Katrā ziņā jau pēc dažiem Kaligulas varas gadiem sazvērestība pret viņu nobrieda arī tuvāko līdzgaitnieku lokā, tās priekšgalā nostājās pretoriāņu gvardes prefekts Kasijs Hereja. Mūsu ēras 41. gada 24. janvārī, kad valdnieks pēc teātra izrādes pa pazemes galeriju devās uz savu rezidenci, viņam uzbruka sazvērnieki, nogalinot ar trīsdesmit zobenu dūrieniem. Tā savu dzīvi beidza pēc skaita trešais Romas imperators Gajs Cēzars, saukts Kaligula. Vēstures hronikas viņam piešķīrušas augstās varas necienīga nelieša vai vājprātīgā lomu, lai gan mūsdienu vēsturnieki pret šiem raksturojumiem attiecas diezgan kritiski, pieļaujot, ka Kaligula bijis drīzāk vēsturiskās situācijas un savas traumatiskās pieredzes upuris.