1940. gada 24. maijā dzimis Josifs Brodskis – krievu dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts.

Mūsdienu dzejas aina nav iedomājama bez Josifa Brodska darbiem – viņa klasiskā, bet spilgti individuālā un daudzveidīgā dzejas pasaule turpina ietekmēt dzejniekus gan Krievijā un visā pasaulē.

Josifs Brodskis dzimis Ļeņingradā 1940. gada 24. maijā. Vairākos avotos lasāms, ka viņa māte bijusi daugavpiliete. Būdams piecpadsmit gadus vecs, Brodskis pamet mācības un sāk strādāt dažādus gadījuma darbus, tajā skaitā pelna iztiku morgā un fabrikā, kā arī strādā kurinot kuģa tvaika katlu un piedaloties ģeogrāfiskā ekspedīcijā. Šajā laikā Brodskis apgūst angļu un poļu valodas un sāk rakstīt dzeju.

1964. gadā, pirmoreiz kopš staļiniskā terora beigām, tiesas priekšā stāvēja dzejnieks. Apsūdzībai par iemeslu izmantoja viņa daiļradi. Šo notikumu varēja uzskatīt par izrādi, jo tiesas spriedums bija jau iepriekš zināms, un tiesnese pat nemēģināja slēpt, ka tiesas prāva un lēmums ir tikai spēle, ka viņa tikai tēlo tiesneses lomu. Bet apsūdzētais, šīs izrādes centrā esošais dalībnieks, atsacījās sekot paredzētajam scenārijam. Turklāt viņa izteiktās replikas bija pilnīgi neparedzamas.

Apsūdzētā vārds – Josifs Aleksandra dēls Brodskis. 23 gadus vecs. Pirms tiesas prāvas viņam bija izdevies publicēt tikai dažus dzejas tulkojumus žurnālā “Ugunskurs” (Kocmëp), kas atmiņā palicis tieši šo atdzeju dēļ, kaut arī padomju poētiskās „pagrīdes” aprindās viņa vārds jau bija diezgan pazīstams. Viņš arī nebija svešs Ļeņingradā, kuras vietējā presē pāris reizes bija saņēmis asus sabiedriskus nopēlumus. Tiesas procesa laikā slepeni pierakstītā stenogramma, kā arī Brodska daiļrade tika izplatīta mašīnrakstā pagrīdē, tā sauktajā samizdatā.

Oficiāli viņu apsūdzēja par parazītismu. Lai gan spriedums bija zināms, tomēr apsūdzību vajadzēja kaut kā pamatot. Un tas nemaz nebija tik vienkārši izdarāms, jo šis „parazīts” visu laiku bija strādājis par melnstrādnieku fabrikā, laborantu, dažādu ekspedīciju dalībnieku. Un tieši fizisks darbs padomju propagandā tika uzskatīts par vispareizāko darba veidu. Bet Brodskis pats atviegloja tiesas procesu, deklarējot par savu īsto un vienīgo nodarbošanos dzejošanu.

Stenografētie tiesneses jautājumi un apsūdzētā atbildes ātri vien kļuva par klasiku:

Tiesnese Saveljeva: Kāds ir jūsu amats?

Josifs Brodskis: Tulkotājs un dzejnieks.

Tiesnese Saveljeva: Kas apliecināja, ka esat dzejnieks? Kurš iecēla jūs par dzejnieku?

Josifs Brodskis: Neviens… Kurš iecēla mani par cilvēku? Es uzskatu... tā ir Dieva griba.

Šis dialogs bijis par iemeslu neskaitāmiem minējumiem. Tas ticis raksturots kā pagrieziena punkts ne tikai notikušajā tiesas procesā un paša Brodska dzīvē, bet arī attiecībās starp padomju varu un mākslu.

Pēc tam, kad 18 mēnešus bija pavadījis izsūtījumā darba nometnē Krievijas ziemeļos, 1972. gadā Brodskis pēc tiesas lēmuma par „parazītisku dzīvesveidu” tika izraidīts no Padomju Savienības.

Runājot par literatūru, Brodskis apgalvo, ka tā apgriezusi visu viņa dzīvi kājām gaisā: „Es biju pavisam vienkāršs padomju jaunietis un varēju kļūt par daļu no šīs sistēmas, bet tad kaut kas manī sagriezās kā zīmes no dzīlēm. Un es sapratu, kas es esmu un to, ka es neiederos.”

Šajā laikā viņš studēja kopā ar jau atzīto krievu dzejnieci Annu Ahmatovu un pēc sprieduma paziņošanas un izraidīšanas no PSRS pārcēlās uz dzīvi ASV, kur par viņa mājām kļuva Bruklina un Masačūsetsa.

Atzīts par savas paaudzes spilgtāko krievu dzejnieku, Brodskis laiž klajā deviņus dzejoļu krājumus, kā arī vairākas eseju kolekcijas un 1987. gadā kļūst par Nobela prēmijas literatūrā laureātu.

Brodskis mirst 1996. gada 28. janvārī no sirdslēkmes Ņujorkā savos Bruklinas apartamentos.