24. oktobri sauc par "Melno ceturtdienu", jo tieši šajā datumā 1929. gadā līdz ar Amerikas vērtspapīru tirgus krahu aizsākās 20.gadsimta smagākā ekonomiskā krīze pasaulē. Līdz ar to šo dienu var uzskatīt par Lielās depresijas sākumu.

ASV vērtspapīru tirgus krahs aizsāka 20.gs. smaagāko ekonomisko krīzi pasaulē

Lielā depresija ir jēdziens, ko izmanto, lai apzīmētu pasaules ekonomisko krīzi, kas aizsākās ASV 1929. gada 24. oktobrī. Tā bija ceturtdiena, kad Ņujorkas fondu biržā  ārkārtīgā ātrumā pārdeva 12,8 miljonus akciju. Valsts vadošie baņķieri ārkārtas sapulcēs centās situāciju normalizēt, taču tas vispārēju paniku un turpmāko akciju pārdošanas vilni nemazināja. 

Pēc piecām dienām, 29. Oktobrī, jau bija sasniegts jauns spekulatīvās ažiotāžas augstākais punkts, kad pārdeva 16,4 miljonus akciju. Vērtspapīru kurss strauji kritās. Ja tā gada  1. oktobrī akciju vērtība Volstrītā bija sasniegusi 87 miljardus dolāru, mēneša beigās tā jau bija nokritusies līdz 55 miljardiem jeb par 37%.

Taču tas bija tikai sākums. Akciju vērtības krišanās turpinājās vēl trīs gadus. 1933. gada martā Volstrītas akciju kopējā vērtība bija nokritusies līdz 19 miljardiem dolāru jeb aptuveni 4,5 reizes, ja salīdzina ar 1929. gada oktobri.

Krīzes cēloņi bija sabiedrības pārlieku lielais optimisms, operējot ar saviem finanšu līdzekļiem. Cilvēki, pieaugot labklājībai ASV „zelta divdesmitajos", intensīvi ieguldīja naudu akciju tirgos, kas savukārt pavēra ceļu dažādām tirgus spekulācijām. Tas noveda pie tirgus sabrukuma. 

Daudzi cilvēki vienā mirklī zaudēja visus savus ietaupījumus. Viss akciju tirgus īsā laikā zaudēja 30 miljardus dolāru – tas ir vairāk nekā ASV valdība iztērēja visa Pirmā pasaules kara laikā. Atbilstoši oficiālajiem datiem no 1929. līdz 1933. gadam ASV notika vismaz 130 000 komerciālo bankrotu. Ne velti Lielo depresiju dēvē par pagājušā gadsimta lielāko un nozīmīgāko katastrofu. Cilvēki cieta tik ļoti, ka to nepieredzējušajiem pat grūti iedomāties.

Oficiālā statistika pauž, ka 1933. gadā ASV bijuši 12,8 miljoni bezdarbnieku. Tiesa, pastāv uzskats, ka tie ir ļoti pieticīgi aprēķini, jo patiesībā bez darba bijuši vismaz 30% darba spējīgo iedzīvotāju jeb katrs trešais.

Šajā laikā bezdarbnieki un viņu ģimenes locekļi zaudēja pilnīgi visu. ASV nebija sociālās apdrošināšanas sistēmas, un tas ļāva valstij izvairīties no palīdzības sniegšanas saviem iedzīvotājiem. Miljoniem cilvēku, paliekot bez iztikas līdzekļiem un cerībām atrast darbu, kļuva par bezpajumtniekiem un klaidoņiem. Daudziem no viņiem draudēja reāla bada nāve. 1931. gadā Ņujorkā reģistrēti vairāki tūkstoši bada nāves gadījumu.

Īpaši  vieglāk neklājās klājās arī tiem, kuriem palaimējās vai nu saglabāt, vai atrast jaunu darbu, jo neviens nebija drošs par to, kas viņu sagaida darba dienas beigās vai nākamās dienas rītā. Dažu gadu laikā darba alga samazinājās vidēji par 30%, bet atsevišķās nozarēs par 50% un vēl vairāk.

Tomēr vissmagākais lielās depresijas trieciens bija jāuzņem tumšādainajiem. Viņu geto, kas tajā laikā bija noformējušies teju vai visās lielpilsētās, pārvērtās bezdarbnieku un nabadzības perēkļos.

Stabilizēt valsts finanšu stāvokli izdevās tikai pēc 25 gadiem un no ekonomiskās krīzes daudzām pasaules valstīm tā arī neizdevās pilnībā atgūties līdz pat 1939. gadam, bet tad sākās Otrais pasaules karš.