Autors: Eduards Liniņš.

1792. gada 25. aprīļa vakarā Strasbūras mēra Ditriša kunga namā uz vakariņām bija aicināti vietējā garnizona virsnieki. Tikai dažas dienas iepriekš revolucionārā Francija bija pieteikusi karu Austrijai un Prūsijai. Viņpus robežai jau savilkās ienaidnieka spēki, kuru katru dienu pierobežas pilsētai nācās gaidīt uzbrukumu. Tikām šimpus robežai nebūt nevaldīja optimisms un bravūra. Armijā valdīja juceklis - liela daļa vecā režīma virsnieku bija aizmukuši pāri robežai, citi - krituši jaunās varas nežēlastībā, iemesti cietumos vai pat giljotinēti, arī palikušie nejutās droši par savu nākotni. Par šo situāciju tovakar tika spriests arī pilsētas galvas namā. "De Lila kungs!" namatēvs vērsās pie kapteiņa Kloda Žozefa Ružē de Lila, acīmredzot zinādams, ka šim kara inženierim ir arī komponista dotības, "saceriet mums dziesmu, kas pulcinātu mūsu kareivjus aizstāvēt savu briesmās nonākušo dzimteni, un - jūs būsiet glābis šo nāciju!" Kapteinis de Lils nekavējoties ķērās pie spalvas, un ja var ticēt leģendai, kura savu atspoguļojumu guvusi vairākās vēlāku laiku gleznās, jau pēc laiciņa dziedājis klātesošajiem savu "Reinas armijas marša dziesmu".

"Uz priekšu, tēvu zemes dēli,

Mums atmirdzējis slavas rīts!

Pret varmācības slogu cēli

Jau kaujas karogs vaļā tīts!"

Šis bija no tiem gadījumiem, kad ģeniāla improvizācija rada paliekošu kultūras ikonu. Dziesma tiešām ātri izplatījās franču armijā, kuras rindas papildināja daudz entuziasma pilnu brīvprātīgo - droši vien tas notika ne jau nu gluži pateicoties dziesmai, taču Ružē de Lila sacerējums noteikti spilgti pauda sava laika un sevi apzināties sākušās franču pilsoņu nācijas garu. Tā paša gada jūlijā nacionālās gvardes pulks no Marseļas ar šo dziesmu iemaršēja Parīzē, tāpēc parīzieši iedēvēja šo dziesmu par "Marseļieti" - Le Marseillaise. Ar šo vārdu - marseljēza - tā joprojām pazīstama visā pasaulē.

Par Francijas valsts himnu marseljēza kļuva tikai daudzus gadus vēlāk -1879. gadā. Līdz tam valstij nācās piedzīvot vēl daudzas režīmu un arī, attiecīgi, nacionālās himnas maiņas, un marseljēza kļuva par himnu līdz ar brīdi, kad Francija galīgi un uz visiem laikiem atteicās no domām par monarhiju un kļuva par republiku. Šobrīd tā saaugusi ar Francijas tēlu tikpat cieši kā Eifeļa tornis vai franču trikolora.