Ziemassvētku kā Kristus pasaulē nākšanas dienas svinēšana kristīgajā pasaulē nostiprinājusies un izveidojusies daudzu gadsimtu gaitā. Kā vēsta senas annāles, pirmo reizi šos svētkus kristieši svinējuši Romas pilsētā Mūsu ēras 336. gada 25. decembrī.

Ziemassvētki – mūsdienās tie kļuvuši par tik neatņemamu Rietumu kultūras daļu, ka grūti nākas priekšstatīt, ka nebūt ne vienmēr tiem piekritusi tik ievērojama vieta kā kristīgajā, tā sekulārajā kalendārajā tradīcijā. Droši vien jāsāk ar to, ka nakts no 24. uz 25. decembri kā Jēzus Kristus piedzimšanas brīdis ieviesusies kristiešu priekšstatos tikai pakāpeniski. Pirmajos kristietības gadsimtos kāda cilvēka piedzimšanas dienas svinēšana vispār tika uzskatīta par kristīgajam nepiedienīgu pagānu ieražu, līdz ar to datums, kad pasaulē nācis Pestītājs, agrīnajiem kristiešiem nebija būtisks. Par svinamu tika uzskatīta divpadsmitā diena pēc Jēzus piedzimšanas, kad viņu godināt ieradušies trīs austrumu gudrie jeb trīs ķēniņi; tātad – Zvaigznes jeb Treju kungu diena, kuru mūsdienās atzīmē 6. janvārī.

Tomēr pamazām, kristietībai arvien vairāk izplatoties Romas impērijā, tā adoptēja daudzus līdz tam pagāniskajā sabiedrībā valdošos priekšstatus, un kristiešu autori izrādīja arvien lielāku interesi par domājamo Kristus piedzimšanas dienu. Ap M.ē. 200. gadu kristīgais teologs Aleksandrijas Klements rakstīja, ka daudzi par Tā Kunga pasaulē nākšanas dienu uzskatot ēģiptiešu kalendāra pahona mēneša 25. dienu, kas atbilst 20. maijam, bet citi – farmuti mēneša 24. vai 25. dienu, respektīvi – 20. vai 21. aprīli. Domājams, ka galīgā izšķiršanās par labu Ziemas saulgriežiem notikusi, konkurējot ar pagānu tradīcijām. Ziemas saulgriežu priekšvakarā romieši svinēja Sturnālijas – auglības, tapšanas un mūžīgās atdzimšanas dievam Saturnam veltītus svētkus. Svinības, kas savā apogejā ilga nedēļu, noslēdzās 23. decembrī. Tāpat Bībeles teksts vairākkārt asociē Jēzu ar Sauli, tāpēc ir loģiski, ka viņa piedzimšana saistīta ar Ziemas saulgriežiem – Saules atgriešanās brīdi.

Zīmīgi, ka pirmās ziņas par kristīgo Ziemassvētku svinēšanu saistītas tieši ar toreizējās impērijas centru – Romas pilsētu. M.ē. 4. gs. vidū tapuša Romas bīskapu annāles min, ka Kristus dzimšanas dienu Romas kristieši pirmoreiz svinējuši 336. gada 25. decembrī.

Bija gan jāpaiet vēl vairākiem gadsimtiem, līdz Ziemassvētku tradīcija izplatījās un nostiprinājās visā kristīgajā pasaulē. Vienotu tradīciju pieņemšanu kavēja ne vien Romas impērijas sabrukums, bet arī ariānisma kristietības novirziena izplatība. Ariāņi nepieņēma trīsvienīgā Dieva konceptu, uzskatot Kristu kā no Dieva Tēva šķirtu un viņam pakārtotu lielumu un negatīvi attiekdamies pret viņa īpašu godināšanu. Ariānisms gan galu galā zaudēja ideoloģiskajā cīņā un tika marginalizēts, tomēr Ziemassvētku svinēšana uz laiku tā arī palika piemirsta. Svētku nozīmi palīdzēja atjaunot politisks notikums: 800. gada 25. decembrī Romā pāvests Leons III kronēja par Romiešu imperatoru Kārli Lielo – franku valdnieku, kuram uz laiku bija izdevies apvienot vienā valstī lielāko daļu Rietumeiropas. Šo datumu pieņemts uzskatīt arī par t.s. Tumšo gadsimtu beigām, kad Eiropā sāka veidoties vairāk vai mazāk vienota politiskā un kultūras telpa ar kristīgo baznīcu kā vienu no būtiskākajiem formējošajiem spēkiem. Tomēr agrāko pagānisko tradīciju absorbēšana kristīgajās, sevišķi sadzīves līmenī, palika aktuāla joprojām.

Visai daudz šai ziņā Ziemassvētki mantojuši arī no Ziemeļeiropas un Centrāleiropas pirmskristīgajiem Ziemas saulgriežiem jeb Joles svētkiem, tai skaitā Ziemassvētku nosaukumu vairākās Ziemeļvalstu valodās. Ļoti iespējams, ka Ziemassvētku eglīte ir atvasinājums no senās un arī Latvijā labi zināmās bluķa vilkšanas un dedzināšanas paražas, savukārt cūkas šņukurs un, tātad, arī speķa pīrāgi – no kuiļa upurēšanas seno ģermāņu auglības dievam Freiram. Un arī savstarpēja apdāvināšanās jau sirmā senatnē bijusi neatņemama Joles svinību sastāvdaļa.