25. janvārī dzimis krievu aktieris un bards Vladimirs Visockis, kurš savulaik bija simtiem miljonu cilvēku elks.

Vladimirs Visockis bija gaidīts un mīlēts bērns, kurš piedzima Maskavā 1938. gada 25. janvārī. Viņa apdāvinātība, piemēram, absolūtā dzirde, un arī trakulīgais raksturs izpaudās jau agrā bērnībā. Vladimira tēvs Semjons bija armijas pulkvedis, bet mamma Ņina bija vācu valodas tulce. Visockis bija tikai septiņus gadus vecs, kad izjuka viņa vecāku laulība, Visockis palicis kopā ar tēvu, kura otrā sieva, Vladimira pamāte, panākusi, ka zēns apgūst klavierspēli.

Augstskolas gados vispirms Visockis iestājies Inženierceltniecības institūta Mehānikas fakultātē, taču pēc pirmā semestra mācības pametis, jo ir stingri apņēmies apgūt teātra mākslu.

Pēc Maskavas akadēmiskā dailes teātra studijas beigšanas Visockis strādājis vairākos teātros, gan kā aktieris kāpis uz skatuves, gan sacerējis mūziku teātra izrādēm. 1959. gadā mākslinieks sāk filmēties epizodiskās lomās kino. Kopumā filmējies gandrīz 30 filmās. Plašāk pazīstams Vladimirs Visockis kā aktieris kļūst pēc 1967. gadā iznākušās filmas “Vertikāle”. Kopš 70. gadu sākuma Vladimirs filmējās ļoti reti. Iespējams, šo apstākļu iespaidā un sava iedzimtā trakulīgā rakstura dēļ viņš aizvien kaislīgāk nodevās dzeršanai, regulāri iekuļoties nepatikšanās darbavietās un pat vairākas reizes atrodoties tikai par mata tiesu no nāves. Viņš vairākkārt nokļuva reanimācijā nervu pārslodzes, sirdsdarbības problēmu un pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ.

Tomēr filmēšanās turpinājās. Visnozīmīgāko – superizmeklētāja Gļeba Žeglova – lomu televīzijas daudzsēriju filmā “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst” Vladimirs nospēlēja 1979. gadā. Sākotnēji gan viņš esot pat atteicies no tās seriāla uzņemšanas specifikas dēļ, sakot, ka “nāksies zaudēt veselu gadu, bet man taču jākoncertē”. Tomēr jau drīz Visockis atzina, ka Žeglova loma viņam ir vismīļākā. Šajā seriālā Vladimirs nedzied un tajā arī neskan neviena viņa melodija. Lai gan pats mākslinieks bija gribējis dziedāt, tomēr režisors to noliedzis, sakot, ka dziesmas aizēnos atveidoto tēlu.

Pirmās dziesmas viņš sacer sešdesmito gadu sākumā un tad jau maisam gals bija vaļā Visockis ir autors ap 600 dziesmu un sacerējis ap 200 dzejoļu. Visockis bija mākslinieks ar neparastu, piesmakušas balss tembru un ir cilvēki, kuri to pat nesauc par dziedāšanu. Tomēr labāk par pašu Visocki neviens viņa dziesmas nodziedāt nevar, tas ir vispāratzīts fakts. Daudz viņa dziesmu rakstītas pirmajā personā, tāpēc tās mēdz saukt par dziesmām – monologiem. Dziesmu saturs ir tik patiess un precīzi attēlo varoņu izjūtas, ka klausītājiem rodas iespaids – dziedātājs dzied par sevi, savu pieredzi. Liekas, ka dziedātājs ir piedalījies karā, lai gan, tam beidzoties, Visockim bija tikai septiņi gadi, vai sēdējis cietumā, ja dziesmas saturs ir līdzīgs cietumnieku dziesmām. Jūrnieki, alpīnisti, tālbraucēji šoferi uzskatīja viņu par savējo, jo dziesmās izskanēja dzīves patiesība.

Padomju vara pret mākslinieku piekopa ignorēšanas metodi – par viņu rakstīja un rādīja maz. Filma “Īsas tikšanās” uz lielajiem ekrāniem nonāca tikai 1987. gadā – 20 gadus pēc tās radīšanas. Filma “Intervence” plauktā nogulēja 19 gadus. Tomēr Vladimirs Visockis koncertēja visā bijušajā Padomju Savienībā, un magnetofona lentes ar viņa dziesmām ceļoja no rokas rokā. Vara mēģināja noklusēt ziņu par mākslinieka nāvi. Par īsa nekrologa publicēšanu savulaik atlaida no darba vainīgās avīzes galveno redaktoru.