Ar 1788. gada 25. jūliju Volfgangs Amadejs Mocarts datējis savu 40. simfoniju – vienu no spilgtākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem ne vien viņa daiļradē, bet visā pasaules mūzikas vēsturē.

 

Kā atzīst Volfganga Amadeja Mocarta biogrāfijas pētnieki, komponista dzīves pēdējie gadi nebija tie laimīgākie. Austrijas ne sevišķi sekmīgais karš ar Osmaņu impēriju bija izraisījis apsīkumu Vīnes kultūras dzīvē, turklāt galvaspilsētas publikas kaprīzā interese bija atsalusi pret Mocartu. Nācās kauties ar naudas trūkumu; tas dzina depresijā un neveicināja darbaspējas. Tomēr tas bija arī laiks, kad skaņraža talants bija sasniedzis savu briedumu un nesa spilgtus radošus uzliesmojumus. Viens no tādiem bija 1788. gada vasarā, kad pāris mēnešu laikā Mocarts pabeidza trīs spožas simfonijas – 39., 40. un 41.

Pastāv uzskats, ka šie trīs skaņdarbi varētu būt iecerēti kā muzikāls triptihs vai pat instrumentālas oratorijas trīs daļas. Šādu teoriju izvirzījis izcilais austriešu diriģents Nikolauss Arnonkūrs, kurš vairākkārt iestudējis simfoniju triādi kā vienotu veselumu. Daudzi gan norāda, ka savā starpā šie skaņdarbi ir ļoti atšķirīgi, tomēr katrs no tiem arī nozīmīgi atklāj kādu vienu Mocarta talanta un personības šķautni. 39. simfonija Mi-bemol mažorā ir reveranss laikmeta muzikālajai gaumei – dzīvespriecīga, viegla un eleganta. 41. Do mažorā, vēlāk iedēvēta par „Jupitera simfoniju”, apliecina ģēnija iedvesmas spēku un pārlaicīgo varēšanu. Tomēr visvairāk ievērības no šīm trim izpelnījusies Mocarta 40. simfonija sol minorā, kuras manuskriptā minētais pabeigšanas datums ir 1788. gada 25. jūlijs.

Mocarta 40. simfonijā dažādos laikos saklausīti dažādi motīvi. Roberts Šūmanis to dēvējis par „grieķiska viegluma un grācijas” paraugu, tomēr vairums ir to, kuri šai mūzikā dzird rezignāciju, skumjas un nepiepildītas alkas – komponista individuālā likteņa atbalsi. Emocionālais dziļums padarījis šo skaņdarbu tuvu nākamā gadsimta – romantisma laikmeta komponistiem, no Bēthovena līdz Brukneram, no Mendelsona līdz Māleram. Arī kompozīcijas paņēmienu ziņā Mocarta 40. ir novatorisks darbs, kurā iezīmējas nākamo laikmetu tendences.

Amerikāņu mūzikas žurnālists Pīters Gutmans savā rubrikā izdevumā „Goldmine” 2006. gadā rakstīja: „Tas patiesi ir apbrīnojams šķietamu pretstatu savienojums un līdzsvars – izslīpēta precizitāte un spontāna pašizpausme, formas stingrība un dziļi izjusta emocionalitāte, individuāla atklāsme un universāls humānisms. Šis skaņdarbs var lepoties ar nepārspētu iekšēju vienotību, kur ik nots šķiet būtiska un iepriekšnolemta, kur ik mazākā kupīra, harmonijas nobīde vai modulācijas izmaiņa draud sagraut to izsmalcināto iekšējās perfekcijas pasauli, kuru radījis Mocarts.”