1878. gadā Londonā pirmizrādi piedzīvo Viljama Džilberta un Artura Salivena komiskā opera „Viņas majestātes kuģis „Pinefora””, atnesdama autoriem pasaules slavu.

Viņu vārdus allaž min kopā - Džilberts un Salivens. Un laikam gan operas vēsturē arī nav otra tik cieša un auglīga libretista un komponista tandēma, kādi bija Viktorijas laika britu komiskās operas tēvi Viljams Švenks Džilberts un Arturs Seimors Salivens. Kopīgā darbā abi pirmoreiz satapās 1871. gadā, radot nelielu operetisku farsu "Tespīda jeb Dievu vecumdienas". Kopš 1874. gada abu sadarbība jau bija regulāra un mērķtiecīga, cenšoties radīt oriģinālu muzikālās komēdijas žanru britu skatuvei, kas līdz tam pārtika lielāko tiesu no franču operešu tulkojumiem un lokalizējumiem. To, ka šī vīzija sāk īstenoties, apliecināja Džilberta un Salivena ceturtais kopdarbs- komiskā opera "Viņas majestātes kuģis "Pinefora" jeb Jūrnieka izredzētā", kas savu pirmizrādi piedzīvoja Londonas Komiskajā operā 1878. gada 25. maijā.

Kā jau nojaušams no nosaukuma, operas darbība risinās uz kuģa. Sižeta pamatā ir kuģa kapteiņa meitas Žozefīnes un matroža Ralfa mīlestība. Žozefīnes tēvam, protams, meitas sakarā ir padomā daudz cienījamāka partija- Admiralitātes pirmais lords sers Džozefs. Un tieši sera Džozefa iedvesmojošās runas par to, ka visi cilvēki būtībā ir vienlīdzīgi, iedrošina mīlniekus paziņot par savām jūtām. Kapteinis ir sadusmots ne pa jokam un pavēl Ralfu ieslodzīt, taču tad nāk gaismā ilgi glabāts noslēpums, un izrādās, ka Ralfs patiesībā dzimis aristokrātu ģimenē. Viss beidzas laimīgi un īsti muzikālās komēdijas stilā - ar trīs pāriem, kuri "dabonas".

Runājot par Džilbertu un Salivenu, nevar nepieminēt vēl trešo - uzņēmēju un impresāriju Ričardu D'Oiliju Kartu. Šai cilvēkā apbrīnojamā kārtā bija apvienojušās komersanta un mākslinieka dotības. Pats jaunībā pievērsies komponēšanai, arī D'Oilijs Karts aizrāvās ar domu radīt oriģinālu britu muzikālās komēdijas žanru, tomēr visai drīz saprata, ka paša radošās dotības šai ziņā ir nepietiekamas. Novērtējis Džilberta un Salivena talantu, viņš lika lietā savas komersanta spējas, balstot tandēma radošo procesu. "Pineforas" panākumi ļāva trijotnei nodibināt pašiem savu teātri, kurā turpmākajās desmitgadēs tapa vēl vairāki spilgti Džilberta un Salivena kopdarbi. 1881. gadā teātris ievācās jaunuzceltā namā Londonas Vestendā, vietā, kur viduslaikos bija atradusies Savojas pils. Teātris tika nodēvēts par Savojas teātri, un tajā koptais britu komiskās operas žanrs nereti tiek dēvēts par Savojas operu.

Daudzus gadus vēlāk laikraksts "The Times" rakstīja: "Džilberta un Salivena radītā pasaule bija mākslīga, būvēta ar stigri kontrolētu un līdzsvarotu precizitāti, kas ir modē arī šais laikos, jo nekad nav piederējusi sava laika modei, nekad nav lietojusi sava laika sabiedrības mainīgās konvencijas un domāšanas modeļus. Džilberta dialogs, ar tā izsmējīgo formālumu, priecē gan ausi, gan prātu. Viņa vārsmas atklāj neparastu un ļoti smalku talantu radīt komisko efektu ar kontrastu starp poētisku formu un prozaisku domu un vārdu izvēli. Džilberta lirika gandrīz nemainīgi gūst papildu jēgu, papildu dzirksti no Salivena mūzikas. Viņi abi kopā joprojām ir nemainīgi un nepārspējami valdzinoši."