Romas līgumi, kurus sešas Rietumeiropas valstis noslēdza 1957. gada 25. martā, lika Eiropas kopējā tirgus pamatus. Līgums pavēra ceļu attīstībai, kas turpmākajās desmitgadēs radīja Eiropas Savienību.

Otrais pasaules karš, kas noslēdzās pirms 75 gadiem, atstāja lielāko daļu Eiropas izpostītu un saimnieciski noplicinātu. Pie tam liela daļa „Vecās pasaules” kara rezultātā krita Padomju Savienības varā, un bija pilnīgi skaidrs, ka totalitārā lielvalsts austrumos nekavēsies izmantot savā labā jebkādu spriedzi, kas varētu rasties kā starp atsevišķām Rietumeiropas valstīm, tā šo valstu iekšienē. Acīmredzams pretlīdzeklis bija pēc iespējas ātra demokrātisko Eiropas valstu ekonomiska un sociāla atlabšana, pie tam šai izaugsmei bija jābūt līdzsvarotai un integrētai, lai atgūtais ekonomiskais potenciāls nebriedinātu savstarpējas militāri politiskās ambīcijas. Uz to bija vērsts arī amerikāņu īstenotais Māršala plāns – atbalsts Rietumeiropas ekonomikas atdzimšanai.

Par pirmo soli kļuva 1951. gadā izveidotā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kurā iekļāvās Beniluksa valstu trijotne, Francija, Itālija un Vācijas Federatīva Republika jeb Rietumvācija, un kuras mērķis bija kopīgi regulēt divu pieminēto stratēģisko izejvielu ražošanu. Tobrīd, 50. gadu sākumā, šķita, ka notiks arī strauja virzība uz Eiropas Aizsardzības kopienas un Eiropas Politiskās kopienas izveidi, taču šie centieni atdūrās pirmām kārtām pret Francijas nevēlēšanos atteikties no pārāk lielās savas nacionālās suverenitātes daļas. Pēc Francijas Nacionālās sapulces negatīvā balsojuma par attiecīgā līguma ratifikāciju tā galvenais iniciators, toreizējais Ogļu un tērauda kopienas Augstākās izpildvaras priekšsēdētājs Žans Monē atkāpās no amata un sāka veltīt savas pūles ekonomiskās integrācijas virzienam. Šādi jau pašā apvienotās Eiropas rītausmā iezīmējās joprojām aktuālā tendence, ka ekonomiskā integrācija ir daudz vieglāk panākama nekā politiskā un militārā.

1957. gada 25. marts Romā esot bijis lietains, taču ne mazums ļaužu tai dienā pulcējušies laukumā Kapitolija kalna virsotnē, kur viduslaikos celtajā pilsētas maģistrāta namā Palazzo dei Conservatori sešu valstu – Beļģijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Rietumvācijas – pārstāvji parakstīja Romas līgumus, līdztekus jau pastāvošajai Ogļu un tērauda kopienai izveidojot vēl divas: Eiropas Ekonomisko kopienu un Eiropas Atomenerģētikas kopienu. Sākotnēji visas trīs kopienas pastāvēja paralēli, taču laika gaitā Ekonomiskā kopiena ar tās nesalīdzināmi plašāko darbības sfēru loģiskā veidā absorbēja abas pārējās. Ogļu un tērauda kopiena beidza savu pastāvēšanu 2009. gadā, savukārt Atomenerģētikas kopiena nomināli turpina pastāvēt joprojām.

Kā savā fundamentālajā darbā „Pēc kara: Eiropas vēsture kopš 1945. gada” pauž britu vēsturnieks Tonijs Džads, Romas līgumu nozīme nebūtu vērtējama par augstu. Tobrīd tās drīzāk bija nodomu deklarācijas, kuras tikai radīja ietvaru nākotnes attīstībai. Vienīgais konkrētais jaunievedums bija Eiropas Tiesa, kas gan jau nākamajā desmitgadē savi apliecināja kā ļoti nozīmīgs vienotas tiesiskas telpas izveides instruments. Piekrītot šim vērtējumam attiecībā uz konkrēto vēsturisko momentu, tomēr jāsecina, ka šis „rāmis” izrādījies visnotaļ pareizi veidots, lai tajā balstītos vēlākā vienotās Eiropas būve. Romas līgumi deva pamatu tagadējās Eiropas Savienības vadošo institūciju radīšanai, vienotā tirgus izveidei, kopīgas lauksaimniecības, transporta un nodarbinātības politikas īstenošanai. 2009. gadā Romas līgums par Eiropas Ekonomisko kopienu tika atjaunotā versijā apstiprināts kā Līgums par Eiropas Savienības darbību un kļuva par vienu no Lisabonas vienošanās sastāvdaļām, tātad, tas joprojām ir viens no Eiropas Savienības pamatdokumentiem.