Jaunajai Latvijas valstij pēc tās nodibināšanas 1918. gada 18. novembrī bija ārkārtīgi svarīgi gūt starptautisku atzīšanu. Viens no pirmajiem nozīmīgajiem panākumiem šai ziņā bija Vācijas valdības atzīšana de facto, par kuru Vācijas pilnvarotais pārstāvis Latvijā un Igaunijā paziņoja Latvijas Pagaidu valdības vadītājam Kārlim Ulmanim 1918. gada 25. novembrī.

Globālajā tīmeklī ir atrodams 1918. gada vidū izdotas Eiropas kartes attēls. Šai kartē redzamas neatkarīgas Polijas, Lietuvas, arī Ukrainas valstis, taču Latviju tur velti meklēt. Latvija kopā ar Igauniju, bet bez Latgales iekļauta vienā teritoriālā veidojumā. Tā ir tā dēvētā Apvienotā Baltijas hercogiste jeb Livonijas hercogiste – Vācijas valdības un vietējo baltvāciešu projekts šo vāciešu ieņemto teritoriju nākotnei. Tā pamatā bija priekšstats par vācu elementu kā Baltijā noteicošo, kāpēc arī ir zīmīgi, ka Latgale, kur vāciešu tikpat kā nebija, hercogvalsts veidotājus neinteresēja. Nebija gluži tā, ka latviešu un igauņu pašnoteikšanās tiesības hercogistes uzbūvē būtu pilnīgi ignorētas – tā dēvētajā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotajā zemes padomē piedalījās arī 11 latvieši un 13 igauņi, savukārt baltvāciešu tur bija 35. Tomēr šis projekts pajuka jau tā paša 1918. gada rudenī, līdz ar Vācijas sakāvi pasaules karā un neatkarīgas Latvijas proklamēšanu 18. novembrī.

Tomēr arī sakauta, Vācija palika noteicošais militārais spēks Baltijas telpā. Vēl vairāk – uzvarējušās rietumu lielvalstis pat pieprasīja vācu spēku pagaidām palikšanu šeit, lai neļautu virzīties uz rietumiem Ļeņina sarkanās gvardes divīzijām. Tāpēc jaunās Latvijas pagaidu valdības viens no galvenajiem uzdevumiem bija sakārtot attiecības ar Vāciju un tās pārstāvjiem šeit. Par Vācijas komisāru Baltijā 1918. gada oktobrī bija iecelts sociāldemokrāts Augusts Vinnigs, un viņš saglabāja šo posteni arī pēc ķeizara atkāpšanās un Vācijas Republikas nodibināšanās ar sociāldemokrātisku valdību. Ar vācu sociāldemokrātiem neatkarības jautājumā jau vairākus mēnešus uzturēja dialogu Rīgā izveidotā latviešu politisko spēku apvienība Demokrātiskais bloks.

19. oktobrī bloka pārstāvji Miķelis Valters un Edvards Traubergs bija nosūtījuši vēstuli toreizējam Vācijas valdības vadītājam Bādenes princim Maksim. Vēstulē bija nepārprotama Latvijas suverenitātes prasība un pretenzijas uz visu varu latviešu apdzīvotājās teritorijās. Atbilde uz šo petīciju tā arī izpalika, visdrīzāk jau tādēļ, ka notikumi Eiropā attīstījās pārāk strauji un jau pēc pāris nedēļām Bādenes Maksis vairs nebija kanclers un visa Vācijas valsts izskatījās pavisam citāda. Tomēr sava nozīme latviešu prasības iesniegšanai bija, jo jaunā Vācijas Republikas valdība, sākot veidot savu Austrumeiropas politiku, jau pieņēma latviešu prasību kā faktu. Jau pieminētajam Augustam Vinnigam tika dotas pilnvaras kārtot attiecības ar latviešiem un igauņiem, ievērojot abu nāciju neatkarības prasības. Visu šo notikumu rezultāts bija vēstule, kuru Kārlis Ulmanis saņēma no Augusta Vinniga 1918. gada 25. novembrī. Tajā bija teikts: “Man ir tas gods prezidenta kungam paziņot, ka vācu valdība ir ar mieru provizoriski atzīt Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu varu un Pagaidu valdību par tās izpildu orgānu līdz laikam, kamēr miera konference izšķirsies par Latvijas nākotni saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.”

Dokumenta teksts nesatur latīnisko formulējumu ‘de facto’, tomēr pēc būtības tobrīd tika uztverts un joprojām tiek uzskatīts par šādas atzīšanas apliecinājumu Latvijas Republikai no Vācijas puses. Savukārt norāde uz ceļu, kas vēl bija ejams līdz kārotajai valstiskās pilnvērtības atzīšanai, kuru apzīmē ar latīņu frāzi ‘de iure’, skaidri lasāma Vinniga Ulmanim nosūtītā teikuma noslēgumā. Latvijas likteni bija jāizlemj starptautiskai miera konferencei, un tāda tiešām sanāca Parīzē 1919. gada janvārī. Tomēr Latvijas delegācija, kura devās uz Parīzi cerību spārnota, cerēto atzīšanu tur tā arī nesaņēma. Līdz tai bija jāgaida vēl vairāki gadi.