1066. gadā izšķīrās Anglijas vēsture. 25. septembrī pēdējais anglosakšu karalis Harolds Godvinsons kaujā pie Stenfordas tilta sakāva troņa tīkotāju no Norvēģijas – karali Haraldu Skarbo. Tikām 320 km uz dienvidiem viņu jau gaidīja nākamais pretinieks – Normandijas hercogs Viljams.

11. gadsimta sākumā dāņu karalis Knuts Dižais izveidoja Eiropas ziemeļos impēriju, kurā ietilpa Dānija, Norvēģija, Anglija un zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Domājams, tieši viņš iedvesmojis Šekspīru vēlāk radīt Hamleta vecākā - valdonīga un cīņas kāra spēkavīra tēlu. Knuta Dižā impērija saira jau drīz pēc viņa nāves, taču tā bija sasējusi īstā radniecību un nolīgumu mezglā tās varas mantiniekus - Eiropas ziemeļos un rietumos valdošās dinastijas.

1066. gadā, pēc anglosakšu karaļa Eduarda, saukta Nožēlnieka, nāves Anglijas augstmaņu sapulce par jauno karali ievēlēja grāfu Haroldu Godvinsonu, ietekmīga anglosakšu magnāta dēlu. Tomēr jau ievēlēšanas brīdī Haroldam bija gluži skaidrs, ka uz viņa troni ir vismaz vēl viens pretendents - Normandijas hercogs Viljams, reizumis dēvēts arī par Viljamu bandubērnu, jo bija sava tēva, hercoga Roberta ārlaulības dēls. Laikā, kad Anglijā valdīja Knuts, vēlākais karalis Eduards Nožēlnieks ceturtdaļgadsimtu bija pavadījis trimdā Normandijā, tur iepazinies ar sava brālēna, hercoga Roberta dēlu Viljamu un, kā vēlāk apgalvots Viljama biogrāfijās, esot viņu tā iemīļojis, ka apsolījis viņam Anglijas troni. Viljamam Bandubērnam bija nācies smagi cīnīties, lai tiktu un paliktu tēva tronī, un šais cīņās viņš bija izkopis ne vien karavadoņa, bet arī izcila politiska kombinētāja spējas, un tās viņš tagad lika lietā pret Haroldu. Jau drīz normandietis bija dabūjis savā pusē ne vien lielu daļu kaimiņzemju valdnieku, bet arī pāvestu Aleksandru II. Harolds gatavojās karam - koncentrēja karaspēku, būvēja floti un organizēja pastiprinātu dienvidu piekrastes novērošanu.

Un tieši šai brīdī nelāgas ziņas pienāca no ziemeļiem - te ar savu floti bija ieradies vēl viens troņa pretendents: Norvēģijas karalis Haralds, saukts Skarbais, kura tiesības it kā balstījās senā nolīgumā starp viņa tēvu karali Magnusu un Knuta Dižā dēlu Hartaknutu. Haralds bija profesionāls karavīrs, kalpojis Bizantijas imperatoram un Kijevas kņazam, un viņa armija ātri vien sakāva Ziemeļanglijas grāfu savākto miliciju. Bet te nu norvēģis pieļāva liktenīgu kļūdu, nenovērtējot Haroldu Godvinsonu, kurš tiem laikiem rekordstraujā tempā veda savu armiju uz ziemeļiem, veicot 320 kilometrus četrās dienās.

1066. gada 25. septembrī norvēģi ieradās pie Stenfordas tilta, kur bija paredzēta meslu saņemšana no pakļautajiem novadiem. Diena bijusi vasarīgi karsta, norvēģi atstājuši bruņukreklus kuģos, bezrūpīgi sauļojušies un peldējušies upē. Pēkšņi, ķiverēm saulē mirdzot, pakalnā parādījies angļu karaspēks. Norvēģi cīnījušies varonīgi. Kā vēsta hronika, veselu stundu angļus uz tilta aizturējis viens vienīgs norvēģu karotājs, kāds no leģendārajiem berserkeriem, kuru cīņas spars līdzinājies vājprātam. Tomēr galu galā norvēģi bēguši, Haralds Skarbais cīņā kritis, no trīssimt atkuģojušajām norvēģu kara laivām mājās atgriezušas 25.

Kauju pie Stenfordas tilta uzskata par vikingu varas beigām Anglijā, kas iezīmē arī leģendāro ziemeļnieku varenības laikmeta izskaņu. Taču arī anglosakšu karaļiem nebija lemts saglabāt savu varu Albionā. Jau pie Stenfordas Haroldu sasniedza vēstis, ka Vijams tomēr pamanījies izkāpt Anglijas dienvidu krastā ar savu normāņu armiju. Tikpat strauji kā nācis, karalis metās atpakaļ uz dienvidiem, un tur - kaujā pie Heistingsas - veiksme vairs nebija viņa sabiedrotā: Harolds Godvinsons kaujā krita, un jau tā paša 1066. gada Ziemsvētkos Anglijai bija jauns karalis - Viljams, tagad saukts Iekarotājs.