Poļu komponista Frederika Šopēna „Lielā Spožā polonēze” ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, sacerēts tūdaļ pēc Varšavas konservatorijas absolvēšanas 1829. gadā, bet pirmatskaņots sešus gadus vēlāk – 1835. gada 26. aprīlī Parīzē.

1829. gada rudenī tobrīd deviņpadsmit gadus jaunais Varšavas konservatorijas absolvents Frederiks Šopēns viesojās pie Prūsijai pakļautās Poznaņas lielhercogistes vietvalža kņaza Antonija Radzivila. Iespējams, tā bija tikai draudzīga vizīte pie plaši pazīstamā mecenāta, ar kuru jaunais komponists bija iepazinies iepriekšējā gadā. Tomēr iespējams, Šopēna ceļojumam uz Poznaņu bija arī citi iemesli – daži avoti min, ka 1829. gada rudenī viņš piedzīvojis savu pirmo un, kā nereti gadās, nelaimīgo iemīlēšanos. Ļoti iespējams, neliela apstākļu maiņa jauneklim bija nepieciešama kā zāles pret grūtsirdību. Un tam nu kņaza Radzivila nams bija īsti piemērots.

Kņazs bija ne tikai mūzikas mīļotājs, Bēthovena un Gētes draugs, bet pats arī komponēja un lieliski spēlēja čellu. Kņaza jaunākā meita, tobrīd sešpadsmit gadus vecā Vanda, savukārt bija apdāvināta pianiste, un, kā vēlāk kādā vēstulē atzinās Šopēns, tieši par viņas veiklajiem pirkstiņiem viņš domājis, sacerot savu „Lielo spožo polonēzi” čellam un klavierēm, kuras klavierpartijas krāšņumu novērtējuši daudzi vēlāko laiku pianisti. Arī pats autors šo skaņdarbu iekļāvis savu koncertu programmās, lai gan savulaik tā iecerēta kā vienīgi veltījums laipnā namatēva Antonija Radzivila un viņa daiļās meitas muzicētpriekam.

Nākamā, 1830. gada rudenī Šopēns, plūcis klaviervirtuoza un komponista slavas laurus dzimtenē, devās iekarot Eiropu. Mēnesi pēc viņa aizbraukšanas Varšavā uzliesmoja sacelšanās, kuru nežēlīgi apspieda cara karaspēks. Arī Prūsiju šī sacelšanās pamudināja likvidēt autonomiju tai piederošajās poļu zemēs, līdz ar to savu vietvalža titulu zaudēja arī kņazs Radzivils, kurš bija centies kalpot gan prūšu karalim, gan savu tautiešu interesēm. Tikām Šopēns bija atradis jaunas mājas Parīzē, kur arī pabeidza savu „Lielo spožo polonēzi” un pievienoja tai atsevišķu ievaddaļu Andante spianato. Šādā formā kompozīcija piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Parīzes konservatorijas zālē 1835. gada 26. aprīlī.

Liegā ievaddaļas melodija stilistiski kontrastē ar polonēzes jauneklīgo sparu un bravūru. Šķiet, komponists izjutis vajadzību iezīmēt jūtu un likteņa distanci, kas viņu jau šķir no jaunības ziedoņa jūsmas.