1933. gada 26. aprīlī Prūsijas iekšlietu ministrs Hermanis Gērings nodalīja policijas politikas un izlūkošanas pārvaldes, lai radītu jaunu policijas spēku. Federālās zemes drošības spēku pavēlnieks radīja biedējošu iestādi – Gestapo. Tulkojumā slepenpolicija, Gestapo kļuva par iestādi ārpus likuma. Pat pēc saviem ziedu laikiem, Gestapo vēl joprojām iedveš bailes.


 

Gestapo radās kā nacistu vēlme kontrolēt visu un ikvienu, lai nodrošinātu kārtību pašu pārvaldītajās zemēs. Ideja izveidot slepenpoliciju jeb saīsinājumā Gestapo, radās nacistu partijas otrajam numuram, topošajam gaisa spēku virspavēlniekam Hermanim Gēringam. Viņš pēc Hitlera kļūšanas par Vācijas kancleru ieņēma iekšlietu ministra posteni. Gēringa tiešā pārraudzībā bija lielās Prūsijas policijas darbs. Kā Prūsijas policijas uzraugs Gērings 1933. gada 26. aprīlī nodalīja no policijas politisko lietu un izlūkošanas pārvaldes. Tās apvienoja slepenpolicijā.

Viena lieta, kas nacistiem nederēja, tā bija sena tradīcija, ka likumdevēja tiesības un līdz ar to arī policijas jautājumi bija katras Vācijas zemes pārraudzībā. Otra lieta, arī nacisti nebija vienoti, viņi tāpat cīnījās par ietekmi. Bavārija, kas ir viena no lielākajām Vācijas zemēm, atradās Heinriha Himlera policijas uzraudzībā. Himlers nevēlējās, ka pamazām Vācijas mērogā taptu jauna slepenpolicija, kas nebūtu viņa paša pārziņā. Tāpēc viņš darīja visu iespējamo, lai izlavierētu starp veco un jauno likuma kārtību un radītu drošu vietu pats sev.

Jau gadu pēc Gestapo izveidošanas Hermanis Gērings bija spiests nodot Gestapo vadību Himlera rokās. Gēringa protežē, pirmais Gestapo priekšnieks Rūdolfs Dīls nebija pietiekami stingrs, lai panāktu ātrus rezultātus. Taču ļoti iespējams, ka Gērings šādu argumentu izmantoja tikai tādēļ, ka Himlers bija uzaudzējis spēcīgus politiskos muskuļus kopā ar Gēringa pretiniekiem. Himlers bija pārņēmis savā pārziņā politisko lietu policiju, kas nozīmēja, ka viņš ir gandrīz kļuvis par slepenpolicijas priekšnieku visā Vācijā. Ar šādām pilnvarām, Himlers nokļuva ļoti augstu nacistu partijas vertikālē. Viņš atskaitījās tikai un vienīgi fīreram.

Gestapo efektīvi tvarstīja visus nacistu ienaidniekus. Ļoti precīzu šīs organizācijas raksturojumu pateicis SS virsnieks Verners Beste. Pēc savas pieredzes ar Gestapo virsnieks konstatēja, kamēr Gestapo veic to, ko vēlas politiskā līderība, arī Gestapo ir likumīgs. Organizācija bija saņēmusi pilnīgu rīcības brīvību darīt jebko un par to nevienam neatskaitījās. Tātad viss, kas notika slepenpolicijā, palika slepenpolicijas vadības zināšanā. To, ko viņi nevēlējās nevienam izpaust, viņi arī neizpauda.

Ar laiku Gestapo integrēja kopējā Vācijas drošības iestāžu hierarhijā. Gestapo pakļāvās Vācijas galvenajai drošības pārvaldei, kas savukārt atskaitījās SS. Kopumā iestādes birokrātiski uzblīda un tajās bija milzum daudz dažādu darbinieku. Gestapo izdarīja visu melno izmeklēšanas darbu. Viņu pārziņā bija kriminālnoziegumu, valsts nodevības, spiegošanas un sabotāžu lietas. Viens no Gestapo redzamākajiem vadītājiem bija tā pēdējais priekšnieks Heinrihs Millers. Noslēpumaina un noteikti inteliģenta personība. Pašmācības ceļā iemācījies klavierspēli un bez pēdām pazudis Berlīnes cīņās. Daži pieļauj, ka Millers izdarīja pašnāvību, jo pats tika citēts, ka krieviem rokās nedosies. Gestapo pārāk labi zināja, kādas ir PSRS dienestu metodes. Tajā pašā laikā citi avoti pieļāva, ka Millers aizmuka uz Dienvidameriku vai arī pat atrada drošu vietu ASV vai PSRS. Pārāk daudz informācijas bija Millera rīcībā, lai viņu neizmantotu izlūkošanas darbā.

Gestapo bija ļoti skarba iestāde, kura jokus nesaprata. Ja kādam nācās nonākt Gestapo nagos, visticamāk, šis cilvēks neatgriezās. Brutāli, ar spēku un bez jebkādas sirdsapziņas Gestapo iemiesoja nacistiskās Vācijas rīcībpolitiku.