Basku pilsētas Gernikas vārds ir kļuvis par sinonīmu kara postam un šausmām. Stāsts par postošo aviācijas uzlidojumu Gernikai Spānijas pilsoņu kara laikā, 1937. gada 26. aprīlī.

1936. gada vasarā Spānijā uzliesmoja pilsoņu karš. Tā kā nacionālisti ģenerāļa Franko vadībā cīnījās par strikti unitāru spāņu valsti, starp aktīvākajiem republikāņu atbalstītājiem bija nacionālo minoritāšu reģioni, tai skaitā basku zemes. Jau pašā kara sākumā baski izrādījās atšķelti no pārējās republikāņu kontrolētās valsts daļas, un tiem arvien grūtāk nācās pretoties labāk organizētajiem un bruņotajiem nacionālistiem. Sevišķi jūtams bija frankistu pārsvars gaisā, kur Biskajas frontē viņu pusē cīnījās arī vācu aviācijas leģions „Kondors”, apgādāts ar modernākajām Vācijā ražotājām lidmašīnām.

1937. gada aprīļa sākumā frankistus no Basku apgabala galvaspilsētas Bilbao šķīra vairs tikai pārdesmit kilometru un viens republikāņu atbalsta punkts – Gernikas pilsētiņa ar apmēram 5000 iedzīvotāju. Stratēģiski Gernika bija nozīmīga: caur to veda praktiski visi svarīgākie ceļi, kas savienoja Bilbao ar republikāņu vēl kontrolēto teritoriju uz dienvidiem un rietumiem. Pie tam pilsētā kopš seniem laikiem bija basku tautas sapulču vieta, tātad nozīmīgs nacionālās vēstures centrs. Tas varētu izskaidrot, kāpēc Gernika tika izvēlēta par mērķi plašam vācu un itāļu aviācijas spēku uzlidojumam, tomēr tas neizskaidro un, galvenais, neattaisno uzbrukuma raksturu. 1937. gada 26. aprīlī pret Gerniku tika sūtīti vairāki aviācijas uzlidojuma viļņi, dažās stundās pārvēršot lielu daļu pilsētas liesmojošā drupu kaudzē.

Uzlidojumu komandēja virsleitnants Volframs fon Rihthofens, vēlākais aviācijas ģenerālfeldmaršals. Domājams, tieši viņš izvēlējās bombardēšanas taktiku, lietojot gan eksplozīvās, gan degbumbas. Gernikas vēsturiskā apbūve pa lielai daļai sastāvēja no koka, un uguns iznīcināja veselus kvartālus. Pats Rihthofens savā dienasgrāmatā apgalvoja, ka upuru neesot daudz, jo uzlidojums noticis brīvdienā, kad daudzi devušies no pilsētas prom un daudzi citi paspējuši pamest centru pirms galvenā uzlidojuma viļņa. Tomēr citas ziņas vēsta, ka todien Gernikā bijusi tradicionālā tirgus diena, un pilsētas centrā pulcējušies ne vien gernikieši, bet arī ļaudis no apkārtnes un liels skaits bēgļu. Iespējams, daudzi nav varējuši laicīgi tikt prom, jo šaurās ielas nosprostojuši gruveši, sagrauti arī vairāki tilti pār Mundakas upi. Šķiet ļoti ticams, ka šeit tika izmēģināta tā dēvētā terora bombardēšanas taktika, kuras mērķis ir ar nežēlīgu civiliedzīvotāju iznīcināšanu iedragāt pretinieka morāli. Līdzīgu taktiku vācieši izmantoja vēlāk – jau Otrā pasaules kara laikā pret Polijas, Nīderlandes un Lielbritānijas pilsētām. Dati par kopējo upuru skaitu ir ļoti atšķirīgi – tie svārstās no pāris simtiem līdz pat diviem tūkstošiem.

Jau nākamajā dienā pēc uzlidojuma Gernikā ieradās britu žurnālists Džordžs Stīrs, un visu turpmāko nedēļu laikraksts The Times publicēja viņa reportāžas par notikušo; vēlāk tās pārpublicēja arī New York Post. Gernikas liktenis kļuva par tematu māksliniekam Pablo Pikaso, kuram Spānijas republikāņu valdība bija pasūtījusi darbu spāņu paviljonam pasaules izstādē Parīzē, kas tika atklāta mēnesi vēlāk. Tapa Pikaso glezna „Gernika” – viens no slavenākajiem mākslas darbiem pasaules vēsturē un vispāratpazīts kara radītu ciešanu simbols.