Mikelandželo skulptūra „Pieta” ir viens no visu laiku izcilākajiem tēlniecības darbiem. Sākotnēji gan tā pasūtīta – 1498. gada 26. augustā – ne kā Romas Sv. Pētera katedrāles interjera daļa, bet gan kā kapa piemineklis.

 

1498. gada vasarā apritēja divi gadi, kopš tobrīd divdesmit trīs gadus vecais Mikelandželo Buonarotti uzturējās Romā. Var teikt, ka jauno florencieti šurp bija atvedis laimīgs gadījums. Viņa dzimtajā Florencē tobrīd valdīja fanātiskais mūks Savonarola, un mākslas, kuras bija tur bija plaukušas valdnieku Mediči laikā, tobrīd tika uzskatītas gluži vai par ideoloģiski kaitīgām. Bet jaunais Mikelandželo savos divdesmit gados bija apguvis „tikai” skulptora, gleznotāja un dzejnieka arodus. Par laimi Mediči dzimta, gan zaudējusi administratīvo varu Florencē, bija saglabājusi savus sakarus, tai skaitā tā laika mākslas priekšmetu tirgū. Viens no Mediči dzimtas, Lorenco de Pjerfrančesko, uzņēmās, kā mēs šodien teiktu, mākslas aģenta funkcijas un organizēja jaunajam māksliniekam pasūtījumu – guļošā Kupidona statuju.

Bija gan kāda nianse – pasūtītājs, kardināls Rafaele Riārio, meklēja antīku skulptūru, tāpēc Mikelandželo vajadzēja imitēt senās Romas laiku izstrādājumu. Taisnību sakot, viltība drīz nāca gaismā, Riārio esot pat pieprasījis naudu atpakaļ, tomēr, būdams mākslas pazinējs, kardināls novērtējis skulptora prasmi, un Mikelandželo saņēmis no garīdznieka jaunu pasūtījumu – dieva Bakha skulptūrai. Tā nu 1496. gadā Mikelandželo ieradās Baznīcas valsts galvaspilsētā Romā.

Kas attiecas uz „Bakhu”, tad Riario tas neiepatikās, un to galu galā iegādājās kāds baņķieris, taču Mikelandželo Romā jau bija pamanīts, un pēc laika saņēma nākamo nozīmīgo pasūtījumu – Francijas karaļa sūtnis pie Svētā krēsla, kardināls Žans de Bijerē vēlējās sev kapa pieminekli ar tolaik Eiropas mākslā jau pazīstamo motīvu „Pieta” – sērojošo Jaunavu Mariju, kura apraud no krusta noņemto Kristu. Ir zināms pat precīzs pasūtīšanas datums – 1498. gada 26. augusts. Tēmu kardināla de Bijerē kapa piemineklim droši vien izvēlējās viņš pats – tā diezin vai bija Mikelandželo ierosināta, jo tālaika Itālijas skulptūrā ‘pieta’ motīvs vēl nebija pazīstams, taču tas bija izplatīts tālāk uz ziemeļiem – Vācijā, Polijā un arī kardināla dzimtenē Francijā. Ar jēdzienu ‘pieta’ latīņu valodā apzīmē bērnu goddevības pienākumu pret vecākiem, kam senajā Romā bija reliģiska principa raksturs – bērna pienākumus pret vecākiem romieši pielīdzināja cilvēku pienākumam pret viņa dieviem. Kristus upura kontekstā šis motīvs iegūst kvalitatīvi jaunu traktējumu.

Darbs pie skulptūras prasīja māksliniekam apmēram gadu, un kad darbs bija galā, laikabiedru skatiem atklājās viena no Renesanses un visu laiku izcilākajām skulptūrām. Marmorā darinātais tēls – Jaunava Marija, kura tur uz ceļiem mirušo Jēzu, – veidots it kā ļoti reālistiski, bet tai pašā laikā nepārprotami ir reālajai telpai tāls. Mākslas vēsturnieks Džulio Karlo Argans nodēvē Mikelandželo „Pieta” par pārpabeigtu darbu, kura striktā forma to norobežo no ikdienišķās uztveres. „Gaismai nākas plūst šai formai secen, neiekļūstot tajā, gaiss neiekļauj un nemīkstina tās līnijas,” raksta Argans. Dievmāte Mikelandželo darbā tēlota ļoti jauna un skaista, viņas vaibstos atspoguļojas mātes mīlestība un klusas skumjas, un Jēzus ķermenis viņai klēpī guļ nedabiski viegls, it kā gandrīz bez svara. Šai ainai nav nekā kopīga ar reālu situāciju, kad sāpju plosīta māte turētu uz ceļiem sava nogalinātā pieaugušā dēla ķermeni – tas būtu pavisam cits smagums gan emocionālā, gan tīri fiziskā nozīmē. Mikelandželo tēlojis jaunu māti, kura tur rokās savu nesen pasaulē laisto bērnu, un tikai vēl nojauš viņam lemto traģisko likteni. Bet mēs, kas šo likteni zinām, jau redzam tā rezultātu – mocekļa nāvē mirušo Pestītāju.