1871. gada 26. decembrī Londonā savu pirmizrādi piedzīvoja operetes burleska „Tespīds jeb Dievu vecumdienas” ar Viljama Švenka Gilberta libretu un Artura Seimora Salivana mūziku. Tā pirmoreiz sastapās slavenais Viktorijas laika britu komiskās operas tandēms Gilberts un Salivans.

1868. gadā Londonas Vestendā, kas tobrīd jau vairākus gadsimtus bija angļu teātra epicentrs, savu darbību uzsāka Gaety Theatre, ko varētu tulkot kā „Izpriecas teātris”. Tam bija tobrīd lielākais skatītāju vietu skaits, un teātra impresārijam Džonam Hollingšedam nācās likt lietā pamatīgu izdomu, lai piepildītu zāli. Teātris izrādīja drāmu, baletu un buffa operas, kuras lielākoties bija franču skatuves darbu adaptācijas. 1871. gada rudenī Gaety Theatre savās programmās anonsēja jaunu operetisku iestudējumu ar Viljama Švenka Gilberta libretu un Artura Seimora Salivana mūziku. Gilberts bija jau vairākus gadus bija pazīstams kā humoristisku dzejoļu, komisku lugu un operas libretu autors, jaunā komponista Salivana renomē gan vairāk saistījās ar nopietnu simfonisko mūziku, tomēr viņa kontā bija arī populāras dziesmas, baleta un teātra mūzika, un arī pāris komiskās operas. Tagad viņi pirmoreiz sastapās vienā iestudējumā, un tas bija sākums vienam no spilgtākajiem komponista un libretista tandēmiem visā pasaules muzikālā teātra vēsturē. Gilberta un Salivana operetiskajai burleskai „Tespīds jeb Dievu vecumdienas” priekškars vērās 1871. gada 26. decembrī.

Cik var noprast, iestudējums tapa milzīgā steigā, aktieriem burtiski dažās dienās apgūstot lomas. Izrādes negatavību atzīmēja daudzi kritiķi, tomēr daudz bija arī to, kuri aiz iestudējuma negludumiem saskatīja darba radītāju talantu. Vērtētājiem nepalika nepamanīta Gilberta spožā asprātība un izsmalcinātās valodiskās rotaļas; par Salivana mūziku teica, ka tā esot pārāk smalka piezemētajam komiskajam žanram. Izrāde iespēlējās un palika repertuārā gandrīz divarpus mēnešus – krietni ilgāk nekā tālaika vidusmēra Londonas skatuves darbi. Tiesa, pēc tam to vairs nekad neiestudēja, un ja Gilberta librets saglabājies līdz mūsdienām, tad no Salivana partitūras atrodami vien daži fragmenti. Viens tāds – koris „Kāpjot pāri kalnu klintīm”, kā atzinuši autori, gandrīz nemainīts pārceļojis vienā no viņu vēlākajiem sekmīgajiem darbiem „Penzances pirāti”.

Gilberta un Salivana kopdarbībā nākamajā ceturtdaļgadsimtā tapa četrpadsmit komiskās operas. Viņiem bija lemts radīt īpatnēju Viktorijas laikmeta britu muzikālā teātra žanru, reizēm dēvētu par „Savojas operu”, jo lielākā daļa šo darbu tika iestudēta „Savojas teātrī” – Vestendas skatuvē, kuru īpaši Gilberta un Salivana darbu iestudēšanai 1881. gadā izveidoja impresārijs Ričards D’Oilijs Kārts. Kā daudzus gadus vēlāk rakstīja laikraksts „The Times”:

„Gilberta un Salivana radītā pasaule bija mākslīga, būvēta ar stingri kontrolētu un līdzsvarotu precizitāti, kas ir modē arī šais laikos, jo nekad nav piederējusi sava laika modei, nekad nav lietojusi sava laika sabiedrības mainīgās konvencijas un domāšanas modeļus. Gilberta dialogs, ar tā izsmējīgo formālumu, priecē gan ausi, gan prātu. Viņa vārsmas atklāj neparastu un ļoti smalku talantu radīt komisko efektu ar kontrastu starp poētisku formu un prozaisku domu un vārdu izvēli. Gilberta lirika gandrīz vienmēr gūst papildu jēgu, papildu dzirksti no Salivana mūzikas. Viņi abi kopā ir joprojām nemainīgi un nepārspējami valdzinoši.”