1802. gada 26. februārī dzimis Viktors Igo – viens no izcilākajiem 19. gadsimta rakstniekiem, kura sižeti joprojām aizrauj un iedvesmo gan lasītājus, gan operu un mūziklu klausītājus, gan kino un teātra skatītājus.
„Ir labi, ka ejas uz mākslu aizsprosto tādi ērkšķi, kuru priekšā atkāpjas viss, tikai stipra griba ne. Turklāt šāds darbs, kuru atbalsta kvēla iedvesma, pasargā no [..] pliekanības. Pliekanība ir īsredzīgu un ātri pagurstošu dzejnieku kaite. Nepieciešams, lai [..] ik tēls tiktu parādīts savā visreljefākajā, visindividuālākajā, visprecīzākajā būtībā. Pat vulgārajam un triviālajam jābūt uzsvērtam. Neko nevajag atmest. Īsts dzejnieks, tāpat kā Dievs, savā darbā ir vienlaikus visur klātesošs. Ģēnijs ir līdzīgs spiedogam, kas vienādi iespiež karaļa attēlu gan uz vara monētām, gan uz zelta ekijiem.” Tā par rakstnieka kredo saka viens no visu laiku izcilākajiem franču literātiem Viktors Igo, kurš nācis pasaulē 1802. gada 26. februārī.
Dzimis pašā 19. gs. ieskaņā, Viktors Igo nodzīvoja 83 gadus ilgu un notikumiem bagātu mūžu, kas salīdzināms ar viņa dzimtenes likteņgaitām šai gadsimtā. Idejiskās pretrunas, kuras satricināja Franciju, Viktors izjuta jau kopš bērnības: viņa tēvs, Napoleona Bonaparta armijas virsnieks, bija pārliecināts republikānis un brīvdomātājs, savukārt māte – stingra katoliete un tradicionālās Burbonu monarhijas piekritēja. Jaunībā rakstnieks sevi uzskatīja par katoli un rojālistu, savukārt mūža otrajā pusē kļuva par pārliecinātu liberāli, republikāni un racionālistu. Lasot Igo darbus, nevar nepamanīt autora ticību ētiskam, humānam kodolam, kurš cilvēkā var pastāvēt neatkarīgi no viņa piederības konfesijai, sabiedrības slānim vai politiskajai ievirzei. Tomēr savā politiskajā nostājā rakstnieks allaž bijis konsekvents: kad 1851. gadā demokrātiski ievēlētais prezidents Luijs Napoleons militārā apvērsumā sagrāba varu, lai vēlāk kronētos par imperatoru Napoleonu III, Viktors Igo piedalījās pretošanās mēģinājumos, bet pēc to apspiešanas pameta dzimteni, lai nākamos divdesmit mūža gadus pavadītu trimdā. Zīmīgi, ka savu pēdējo atdusas vietu – kapliču Parīzes Panteonā – viņš dala ar diviem citiem franču literatūras dižgariem – Aleksandru Dimā un Emīlu Zolā –, kuri tāpat kā Igo ar savu drosmi paust viedokli gan varai, gan sabiedrībai kalpojuši par politiski aktīva un atbildīga intelektuāļa etalonu.
Francijā Viktora Igo literārajā mantojumā tiek izcelta dzeja, taču citur pasaulē viņu, protams, pazīst pirmkārt kā spilgto, monumentālo romānu autoru. Arī latviešu lasītājam šie darbi jau kopš pagājušā gadsimta vidus pieejami kvalitatīvos tulkojumos un labi pazīstami. Jaunības daiļrades posmā tapis romantiskais „Parīzes Dievmātes katedrāle”, dzīves otrajā pusē darbi ar reālistiskāku ievirzi – „Cilvēks, kurš smejas" un grandiozā, 19. gs. pirmās puses Francijas likteņiem veltītā epopeja „Nožēlojamie”, autora daiļrades kulminācija un viens no izcilākajiem romāna žanra paraugiem pasaules literatūrā. Nevar nepieminēt arī dramaturģiju, kas, mūsdienās gan retāk iestudēta, savulaik iedvesmojusi daudzu operu tapšanu; slavenākās no tām – Gaetano Doniceti „Lukrēcija Bordžija”, Džuzepes Verdi „Ernani” un „Rigoleto”. Savukārt Igo romāni 20. gadsimtā rosinājuši mūziklu komponistus. 1980. gadā pirmiestudētais Kloda Mišela Šēnberga „Nožēlojamie” ir šobrīd visvairāk izrāžu piedzīvojušais mūzikls. 1998. gadā pirmizrādi piedzīvoja Rikardo Kočantes mūzikls „Parīzes Dievmātes katedrāle”, par kuru Latvijā gan dzirdējis retais, atšķirībā no gadu agrāk tapušās Zigmara Liepiņa operas.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (2)
„Kāpēc Igo? ... taču es neatceros tādu laiku, kad nebūtu jūsmojis par Viktoru Igo ... visu mūžu es atklāju aizvien jaunus un jaunus viņa ģēnija aspektus. Tāpat kā daudzi lasītāji, es tikai pamazām izpratu viņa lielo filozofisko poēmu skaistumu.
Dzeja ir tikumības izpaudums; skaista dvēsele un skaists dzejas talants gandrīz nekad nav šķirami. Tātad Tev dzeja ir jāsaprot – tā nāk vienīgi no sirds un var izpausties gan skaistā rīcībā, gan skaistā vārsmā... Vārsmas pašas par sevi vēl nav dzeja. Dzeja ir idejās; idejas nāk no dvēseles. Vārsmas ir tikai elegants apģērbs, kurā ietērpts skaists augums. Dzeja var izpausties arī prozā; tā tikai kļūst pilnīgāka no vārsmas skaistuma un diženuma ...
„Dievs, Dvēsele. Atbildība. Ar šiem trim jēdzieniem cilvēkam pietiek. Man ar tiem pietiek. Tajos ir īstā reliģija. Es tajā esmu dzīvojis. Tajā arī mirstu. Patiesība, gaisma, taisnīgums, sirdsapziņa – tas ir dievs. Deus, Dies.
Viktors Igo bija „franču vārda meistars”, bet viņam bija vēl arī kāds cits tituls, turklāt vēl spožāks – cilvēka jūtu pazinējs. Jo viņš labāk par citiem prata apdziedāt to, ko visi bija izjutuši: godbijību, ar kādu tēvzeme godina savus kritušos, jauna tēva priekus, bērnības jaukumus, pirmās mīlestības skurbumu, katra cilvēka pienākumu pret nabagajiem, sakāves šausmas un žēlsirdības cildenumu.
„Viņa vārds bija cieši saistīts ar vārdu – republika. No visām slavenībām literatūrā un mākslā vienīgi viņa slava ir palikusi dzīva Francijas tautas sirdī ...”
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X