1802. gada 26. februārī dzimis Viktors Igo – viens no izcilākajiem 19. gadsimta rakstniekiem, kura sižeti joprojām aizrauj un iedvesmo gan lasītājus, gan operu un mūziklu klausītājus, gan kino un teātra skatītājus.

„Ir labi, ka ejas uz mākslu aizsprosto tādi ērkšķi, kuru priekšā atkāpjas viss, tikai stipra griba ne. Turklāt šāds darbs, kuru atbalsta kvēla iedvesma, pasargā no [..] pliekanības. Pliekanība ir īsredzīgu un ātri pagurstošu dzejnieku kaite. Nepieciešams, lai [..] ik tēls tiktu parādīts savā visreljefākajā, visindividuālākajā, visprecīzākajā būtībā. Pat vulgārajam un triviālajam jābūt uzsvērtam. Neko nevajag atmest. Īsts dzejnieks, tāpat kā Dievs, savā darbā ir vienlaikus visur klātesošs. Ģēnijs ir līdzīgs spiedogam, kas vienādi iespiež karaļa attēlu gan uz vara monētām, gan uz zelta ekijiem.” Tā par rakstnieka kredo saka viens no visu laiku izcilākajiem franču literātiem Viktors Igo, kurš nācis pasaulē 1802. gada 26. februārī.

Dzimis pašā 19. gs. ieskaņā, Viktors Igo nodzīvoja 83 gadus ilgu un notikumiem bagātu mūžu, kas salīdzināms ar viņa dzimtenes likteņgaitām šai gadsimtā. Idejiskās pretrunas, kuras satricināja Franciju, Viktors izjuta jau kopš bērnības: viņa tēvs, Napoleona Bonaparta armijas virsnieks, bija pārliecināts republikānis un brīvdomātājs, savukārt māte – stingra katoliete un tradicionālās Burbonu monarhijas piekritēja. Jaunībā rakstnieks sevi uzskatīja par katoli un rojālistu, savukārt mūža otrajā pusē kļuva par pārliecinātu liberāli, republikāni un racionālistu. Lasot Igo darbus, nevar nepamanīt autora ticību ētiskam, humānam kodolam, kurš cilvēkā var pastāvēt neatkarīgi no viņa piederības konfesijai, sabiedrības slānim vai politiskajai ievirzei. Tomēr savā politiskajā nostājā rakstnieks allaž bijis konsekvents: kad 1851. gadā demokrātiski ievēlētais prezidents Luijs Napoleons militārā apvērsumā sagrāba varu, lai vēlāk kronētos par imperatoru Napoleonu III, Viktors Igo piedalījās pretošanās mēģinājumos, bet pēc to apspiešanas pameta dzimteni, lai nākamos divdesmit mūža gadus pavadītu trimdā. Zīmīgi, ka savu pēdējo atdusas vietu – kapliču Parīzes Panteonā – viņš dala ar diviem citiem franču literatūras dižgariem – Aleksandru Dimā un Emīlu Zolā –, kuri tāpat kā Igo ar savu drosmi paust viedokli gan varai, gan sabiedrībai kalpojuši par politiski aktīva un atbildīga intelektuāļa etalonu.

Francijā Viktora Igo literārajā mantojumā tiek izcelta dzeja, taču citur pasaulē viņu, protams, pazīst pirmkārt kā spilgto, monumentālo romānu autoru. Arī latviešu lasītājam šie darbi jau kopš pagājušā gadsimta vidus pieejami kvalitatīvos tulkojumos un labi pazīstami. Jaunības daiļrades posmā tapis romantiskais „Parīzes Dievmātes katedrāle”, dzīves otrajā pusē darbi ar reālistiskāku ievirzi – „Cilvēks, kurš smejas" un grandiozā, 19. gs. pirmās puses Francijas likteņiem veltītā epopeja „Nožēlojamie”, autora daiļrades kulminācija un viens no izcilākajiem romāna žanra paraugiem pasaules literatūrā. Nevar nepieminēt arī dramaturģiju, kas, mūsdienās gan retāk iestudēta, savulaik iedvesmojusi daudzu operu tapšanu; slavenākās no tām – Gaetano Doniceti „Lukrēcija Bordžija”, Džuzepes Verdi „Ernani” un „Rigoleto”. Savukārt Igo romāni 20. gadsimtā rosinājuši mūziklu komponistus. 1980. gadā pirmiestudētais Kloda Mišela Šēnberga „Nožēlojamie” ir šobrīd visvairāk izrāžu piedzīvojušais mūzikls. 1998. gadā pirmizrādi piedzīvoja Rikardo Kočantes mūzikls „Parīzes Dievmātes katedrāle”, par kuru Latvijā gan dzirdējis retais, atšķirībā no gadu agrāk tapušās Zigmara Liepiņa operas.