1869. gada 26. februārī dzimusi krievu revolucionāre, Vladimira Ļeņina sieva Nadežda Krupskaja.

Nadežda Krupskaja, kuru pasaule zina un atminas kā Vladimira Iļjiča Ļeņina sievu, patiesībās bijusi pašpietiekama sieviete, lai arī ne pārāk glīta no vaiga.

Nadežda Konstantinovna dzimusi Sanktpēterburgā 1869. gada 26. februārī  nabadzīgā dižciltīgo ģimenē. Viņas tēvs, pensionēts virsnieks Konstantīns Ignatjevičs, nomira 44 gadu vecumā no tuberkulozes. Visa meitas audzināšanas nasta gulās uz mammas pleciem un mamma, neraugoties uz finansiālajām grūtībām, iekārtoja savu meitu privātajā sieviešu ģimnāzijā Sanktpēterburgā. Saskaņā ar dažiem avotiem Nadežda to absolvēja zelta medaļu, tiesa neviens šo medaļu nav redzējis.

Pēc ģimnāzijas beigšanas gadu mācījusies tolaik prestižajos Bestuževa kursos, taču revolūcija viņu atrāva no mācībām, un Nadežda iestājās iestājās studentu marksistu pulkā, kā arī veica propagandu strādnieku vidū.

Nadežda bijusi varen spītīga, viņa pašmācības ceļā esot apguvusi vācu valodu, lai Marksu varētu lasīt oriģinālvalodā. Un tieši draudzene no marksistu pulciņa iepazīstināja kluso, slimīgā paskata, bet ārkārtīgi intelektuālo un patriotiski revolucionāri ar boļševiku nākamo vadoni Ļeņinu. Tas notika 1894. gadā, kad revolūcijas vadītāju pārsteigusi par viņu gadu vecākās meitenes pārliecība un spēja aizraut apkārtējos. Nākamā zīmīgā tikšanās notikusi aukstā 1896. gada februāra vakarā, kad marksistiskais pulciņš rīkoja svinīgu “pankūku” vakaru, kura goda viesis bija atbraucējs no Volgas. Tovakar aizritējušas kaislīgas diskusijas par iespējamiem revolucionārajiem ceļiem. Pēc tam, kad kāds ieminējās, ka svarīgas reformas veicamas gramatikas komitejā, viesis sācis nevaldāmi smieties. Vēlāk Nadežda sacījusi, ka tādus sausus, teju dēmoniskus smieklu izvirdumus viņai nekad nav gadījies dzirdēt Ļeņina izpildījumā. Taču viņai tie ļoti patika!

1897. gadā Ļeņinu izsūtīja uz Sibīriju. Nākamajā gadā arī Nadeždai piesprieda trīs gadus ilgu izsūtījumu. Viņai atļāva aizvadīt šos gadus kopā ar savu līgavaini – Ļeņinu, taču ar nosacījumu, ka viņi nekavējoties apprecēsies. Saņēmusi ierēdņu atļauju, viņa kopā ar māti devusies pie sava izredzētā. Kā dāvanu viņa veda Ļeņinam par pēdējo naudu nopirkto petrolejas lampiņu.
Kad Nadežda pa pastu bija saņēmusi no Ļeņina viņa sirds un rokas piedāvājumu, viņa atbildēja: “Nu ko, ja sieva, tad sieva!” Taču, vai abus patiešām saistīja mīlestības jūtas vai arī tas bija tikai politiski fiktīvs pasākums, nav īsti skaidrs.

Nostāsti vēsta, ka Ļeņinam patikusi Nadeždas spēja diskutēt par marksistiskām tēmām, piedevām viņu esot apbūruši Nadeždas mātes kulinārijas brīnumi, kura savukārt bija lepna par meitas kavalieri, jo klusībā jau bija norakstījusi Nadeždu vecmeitas liktenim, uzskatot viņu par neglītu un bezcerīgu laulībai. Un te piepeši mājās parādījās inteliģents, patīkams jauns cilvēks no labas ģimenes!
Kāzas notika pēc Nadeždas mammas ieceres, ateistiem laulājoties baznīcā, bet gredzeni bija gatavoti no vara pieckapeikas gabala. Līgava bija tērpusies kā skolas absolvente – baltā blūzē un melnos svārkos, līgavainis – novalkātā brūnā uzvalkā. Ļeņina ģimene nepavisam neesot bijusi sajūsmā par jauno sievu, uzskatot viņu par  garlaicīgu vecmeitu. Tomēr, lai kā arī būtu, par spīti Ļeņina sānsoļiem, Nadežda bija kopā ar viņu līdz vīra nāvei, pārdzīvoja viņu 15 gadus un aizgāja viņsaulē dienu pēc savas 70.dzimšanas dienas.

Attēlā: Nadežda Krupskaja, Ļeņins un kāds viņu viesis.