1921. gada 26. janvāra pievakarē Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics no Parīzes varēja telegrafēt uz Rīgu, ka Antantes Augstākā padome ir atzinusi Latvijas Republiku "de iure".

1920. gada 11. augustā tika parakstīts Latvijas Republikas mierlīgums ar padomju Krieviju, kurā boļševiku valdība atzina latvijas suverenitāti. Tomēr valsts pilnvērtīga atzīšana de iure no Rietumu lielvalstu puses joprojām palika nesasniegts mērķis. Pirmā pasaules kara izskaņā deklarētais nāciju pašnoteikšanās princips starptautisko attiecību praksē tika lietots visai selektīvi un sevišķi atturīgi attieksmē pret bijušās Krievijas impērijas tautām, ciktāl Krievija tomēr bija kādreizējā Francijas, Lielbritānijas un citu Antantes bloka valstu sabiedrotā. Ja tika atzīta Polija, kam bija senas valstiskuma tradīcijas, un Somija, kas Krievijas impērijā bija faktiski pusnetakarīga autonomija, tad par Baltijas valstīm tika spriests, ka tās ir pārāk mazas, vājas un neizbēgami ekonomiski piesaistītas Krievijai. Tika lēsts, ka, ja Krievijā atjaunotos neboļševistiska vara, Baltijas neatkarības atzīšana būtu nopietns šķērslis tās attiecībās ar Rietumu lielvalstīm. Francija pie tam cerēja reiz atgūt cara valdībai aizdotos miljardus. Savienotās Valstis nevēlējās veicināt vēl citu teritoriju potenciālu atdalīšanos no Krievijas, jo Tālajos Austrumos tad varētu izveidoties kādas valstis, kuras nonāktu Japānas ietekmē. Lielbritānijas negatīvo nostāju visvairāk ietekmēja tā brīža ārlietu ministra Džordža Kērzona individuālie uzskati, ciktāl šis angļu lords un bijušais Indijas ģenerālgubernators ļoti skeptiski attiecās pret mazu tautu neatkarības centieniem.

1920. gada decembrī toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics devās braucienā pa nozīmīgākajām Rietumeiropas galvaspilsētām, lai pārliecinātu par Latvijas tiesībām uz de irue atzīšanu. Visatsaucīgākā uzņemšana viņu sagaidīja Romā, kur Itālijas ārlietu ministrs grāfs Karlo Sforca izteica savas valdības atbalstu Baltijas atzīšanai un gatavību to iniciēt. Itālijai nebija īpašu saikņu ar Krieviju, toties bija tendence tā brīža starptautiskajā politikā nostāties opozīcijā Francijai un Lielbritānijai. Sava nozīmē noteikti bija arī tam, ka tikai pusgadsimts bija pagājis kopš laika, kad itālieši paši bija cīnījušies par savas nacionālās valsts izveidi. Noskaņojums sāka mainīties arī Parīzē, ciktāl pēc ģenerāļa Vrangeļa balto armijas sakāves Krimā cerības uz reālu pretboļševistisko spēku uzvaru Krievijā acīmredzami izplēnēja. Un tikai Londonā Meierovcam nācās saskarties ar lorda Kērzona nepiekāpību.

1921. gada 22. janvārī Francijas, Lielbritānijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas valdību vadītāji pulcējās uz Antantes Augstākās padomes sesiju Parīzē. Dienaskārtībā bija arī Baltijas valstu de iure atzīšana, un, vairakkārt atlikts, šis jautājums tika līdz izskatīšanai 26. janvārī. Sēdi vadīja Francijas Ministru prezidents un ārlietu ministrs Aristīds Briāns. Pirmais runātājs, Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Filips Bertelo izteicās, ka Baltijas valstis būtu atzīstamas, citādi tām varētu draudēt destabilizācija un nonākšana boļševiku varā. Lords Kērzons, savukārt, jau atkal pauda savu ierasto nostāju – atzīšana būtu neapdomība un pārsteidzība. Viņam iebilda grāfs Sforca, uzsvērdams, ka Baltijas valstīm ir sava, no Krievijas atšķirīga identitāte. Kērzons gribējis vēl ko teikt, taču šajā brīdī vārdu ņēmis Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs. Iespējams, Latvijai un pārējai Baltijai todien tik svarīgo situāciju izšķīra britu premjerministra personīgās antipātijas pret savu ārlietu ministru. Šis bija starptautisko attiecību praksē rets gadījums, kad premjers noraida sava ārlietu ministra pozīciju, un Loida Džordža pozitīvā nostāja izrādījās izšķiroša. Tā nu 1921. gada 26. janvāra pievakarē Meierovics no Parīzes varēja telegrafēt uz Rīgu, ka Antantes Augstākā padome ir atzinusi Latvijas Republiku de iure.