1911. gada 26. janvārī savu pasaules pirmizrādi Drēzdenē piedzīvoja Riharda Štrausa opera „Rožu kavalieris” – komponista spilgtākais darbs komiskās operas žanrā un viena no viņa izcilākajām operām.

19. un 20. gadsimta mijā komponists Rihards Štrauss, jau guvis vispārēju atzinību ar saviem simfoniskajiem skaņdarbiem, pievērsās operas žanram. Šai laikā viņš iepazinās ar rakstnieku Hugo fon Hofmanštālu, kuram bija lemts kļūt par libretistu vairākām Štrausa izcilākajām operām. Ja neskaita modernistiskās operas šedevru „Salome”, kura libretu pats komponists veidoja pēc Oskara Vailda lugas, visas pārējās biežāk iestudētās Štrausa operas ir ar fon Hofmanštāla libretiem: „Elektra”, „Ariadne Naksā”, „Sieviete bez ēnas” un arī spilgtākais komiskās operas paraugs šai virknē – „Rožu kavalieris”, kas savu pirmizrādi Saksijas Karaliskajā operā Drēzdenē piedzīvoja 1911. gada 26. janvārī.

„Rožu kavaliera” muzikālajā un dramatiskajā veidolā nevar neatpazīt Mocarta operas „Figaro kāzas” dzirkstošo temperamentu. Līdzība saskatāma jau no pirmās ainas, kurā mēs sastopam feldmaršala kundzi Mariju Terēzi fon Verdenbergu sava septiņpadsmit gadus jaunā mīļākā grāfa Oktaviāna Rofrano sabiedrībā pēc kaislīgas mīlas nakts. Troksnis ārpusē liek bīties, ka negaidot no medībām atgriezies feldmaršals, un, gluži kā Mocarta Kerubino, arī jaunais Oktaviāns tiek pārģērbts par istabeni. Un, tāpat kā „Figaro kāzās”, arī „Rožu kavalierī” šī nepaliks pēdējā pārģērbšanās. Mīlnieku bažas gan izrādās nevietā – nācējs ir feldmaršalienes brālēns barons Okss. Tā kā smalkas manieres nav barona stiprā puse, viņš bez īpašām ceremonijām ieveļas māsīcas guļamistabā ar savu vajadzību: barons noskatījis līgavu, nesen muižnieku kārtā ietikušu bagātu tirgotāju atvasi Sofiju, un lūdz palīdzību precību sakarā. Feldmaršaliene piedāvā risinājumu: nosūtīt pie iecerētās „rožu kavalieri”, proti, jaunais grāfs Oktaviāns barona vārdā nogādās Sofijai tradicionālo bildinājuma velti – sudraba rozi. Izkārtodama šo krāšņo bildinājumu, feldmaršaliene nenojauš, ka rok kapu pašas mīlestībai, jo tiklīdz Oktaviāns sastop Sofiju, abi jaunie ļaudis neprātīgi iemīlas viens otrā.

Protams, barons Okss nav gatavs piekāpties. Arī līgavas tēvs ir kategoriski pret meitas jauno aizraušanos un draud viņu nosūtīt uz klosteri. Grāfs Oktaviāns izplāno viltīgus slazdus, nolūkā sabojāt barona reputāciju. Viss beidzas ar pamatīgu jezgu, policijas iejaukšanos, un situāciju glābj tikai feldmaršaliene. Barons spiests doties prom tukšā, savukārt felmaršaliene cēli un rezignēti atsakās no sava gados daudz jaunākā mīļākā, vēlot Oktaviānam laimi kopā ar Sofiju. Tā ir operas emocionālā kulminācija, kas paceļ to pāri smīdinošas situāciju komēdijas līmenim – psiholoģiskas refleksijas dimensijā.

Riharda Štrausa „Rožu kavaliera” pirmiestudējumam Drēzdenē bija grandiozi panākumi. Jau pēc pāris mēnešiem sekoja izrāde Milānas La Scala, vēl tajā pašā gadā – Vīnes Valsts operā un Romas operteātrī; pāris gadus vēlāk – Londonas Koventgārdenā un Ņujorkas Metropoles operā. Arī šodien „Rožu kavalieris” ir viena no biežāk iestudētajām operām, pastāvīgi esot daudzu pasaules operteātru repertuārā.