26. marts. Lavrentijs Berija piedāvā amnestijas plānu

1953.gada 26.martā PSRS iekšlietu komisārs Lavrentijs Berija Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālajai komitejai piedāvāja savu amnestijas plānu. Pēc Staļina nāves sākās asa cīņa par varu PSRS un Berijas plāns bija amnestēt lielāko daļu ieslodzīto, lai iegūtu piekrišanu politiskajās aprindās. Mēļoja, ka šo plānu viņš nozaga Ņikitam Hruščovam. Lai kā arī būtu, Beriju šis plāns neglāba.

1953. gada 26. marts bija lieliska diena, lai parādītu PSRS politiskās ikdienas absurdumu. Lielākajos valsts laikrakstos tika drukātas pateicības visiem tiem pasaules valstu līderiem un domātājiem, kuri bija pauduši līdzjūtību dižā vadoņa Staļina nāves dienā. Šādu sūtījumu, kurus PSRS vadība bija izsūtījusi, it kā bijis 200 tūkstoši. Turklāt daļa no tiem tika it kā sūtīti cilvēkiem, kas nemaz nebija īpaši apliecinājuši cieņu vadoņa nāves brīdī.

Tajā pašā dienā, kamēr sabiedrībai tika demonstrēts, ka valsts vēl sēro, politiskajās aprindās cīnījās par Staļina mantojumu. Iekšlietu komisārs Lavrentijs Berija bija nolēmis spert soli pretim varas pārņemšanai. Viņš PSRS komunistiskās partijas vadības aparātam piedāvāja savu plānu amnestēt milzīgu skaitu ieslodzīto. Ap amnestijas plāna laiku Gulaga nometnēs atradās vairāk nekā divi miljoni cilvēku, lai gan īsti noziedznieki varēja būt labi ja 200 tūkstoši. Berijas ideja bija nosvērt par labu sev vairākus ietekmīgus PSRS vadības cilvēkus, liekot domāt, ka Berija būs žēlsirdīgāks par Staļinu. Vadoņa paranoja un aizdomas pret jebkuru cilvēku iedzina bailes visos. Teorētiski un arī praktiski, jebkurš varēja nonākt nometnē vai sodīts ar nāvi, ja vien Staļins to būtu vēlējies. Turklāt viņa izpalīdzīgā roka šo spriedumu izpildīšanā bija Lavrentijs Berija.

26. martā Berija prezentēja savu plānu, kā amnestēt ieslodzītos. Plāns paredzēja, ka no ieslodzījuma atbrīvos sievietes, kuras ir stāvoklī vai arī kurām ir bērni līdz 10 gadu vecumam. Tāpat amnestiju varētu pieredzēt visi nepilngadīgie un veci cilvēki, kuri nespēj par sevi parūpēties, tāpat kā tie, kas smagi saslimuši. Skaitļi, kas pārsteidza, ka no ieslodzītajiem 2,5 miljoniem cilvēku, amnestiju varētu piemērot absolūtajam vairākumam – ieslodzījumā paliktu ap 220 tūkstoši ieslodzīto, kuri bija t.s. īpaši bīstamie. Pārsvarā tie bija politiski bīstamie oponenti un kontrrevolucionāri vai arī tiešām smagos kriminālnoziegumos sodītie. Tie bija bandītismā un slepkavībās notiesātie, kā arī cilvēki, kas bija sodīti par valsts īpašuma sagrābšanu īpaši lielos apmēros. Lai samazinātu šādu cilvēku skaitu nometnēs, Berija pat piedāvāja uz pusi samazināt sodu tiem, kam ieslodzījumā bija jāpavada vairāk par pieciem gadiem. Diezgan unikāls moments, zinot, ka Berija bija cilvēks, kurš varēja cilvēkus iespundēt ieslodzījumā uz nenoteiktu laiku bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Komunistiskās partijas Centrālā komiteja jau nākamajā dienā apstiprināja Berijas plānu. Taču tas īpaši nemainīja paša Berijas pozīcijas. Hruščovs it kā spļaudījies, ka Berija realizējis viņa izdomātu plānu, jo Hruščovs uzskatījis, ka milzīgais ieslodzīto skaits valstī ir vājprāts. Lai kāda būtu Hruščova loma, Berija no šīs amnestijas nekādu lielu labumu neieguva. Tiklīdz bija iespēja, pārējie politiskie līdzgaitnieki no viņa atbrīvojās. Pārāk daudz kompromitējošas informācijas bija šī komisāra rīcībā.

Turklāt Berijas plāns savā ziņā izgāzās. Bez politiski represētajiem brīvībā nonāca liels skaits īsto noziedznieku. PSRS jau vasarā saskārās ar kriminogēnās vides pasliktināšanos. Jau 2. jūlijā tika pieņemts papildus labojums, ka visi kriminālnoziedznieki, kas par īpaši smagiem noziegumiem jau bija saņēmuši sodu, ja vēlreiz tiks pieķerti tādos pašos īpaši smagos noziegumos, viņiem amnestiju atcels un nosūtīs atpakaļ izciest sodu. Savukārt jau septembrī atcēla amnestiju tiem, kas bija saņēmuši sodus par spekulācijām. Vasaras beigās no nometnēm bija atbrīvots vairāk nekā miljons cilvēku. Savukārt lielais amnestijas vēstnesis Berija pats sagaidīja savu pēdējo stundiņu tā paša gada beigās. Tikai trīs mēnešus pēc amnestijas plāna prezentēšanas Hruščovs panāca Berijas atstādināšanu no amata, vēlāk arī arestēšanu un tiesāšanu. Miljonu bende Berija pats zaudēja dzīvību nāves spriedumā, kuru izpildīja 1953.gada nogalē.