1864. gada 26. novembrī Čārlzs Dodžsons Alisei Lidelai kā Ziemassvētku dāvanu nosūta pasakas melnrakstu. Tas ir uzmetums „Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē”. Vēlāk, jau ar pseidonīmu Luiss Kerols, Dodžsons šo grāmatu nodos tipogrāfiju rīcībā un sāksies pasaulē populārākās pasaku grāmatas stāsts.

Stāsts par Alisi Brīnumzemē sākās praktiski trīs gadus pirms pasakas melnraksta. 1862. gadā, Čārlzs Dodžsons un Robinsons Dakvorts airēja laivu, kurā sēdēja arī trīs mazas meitenes. Viņiem bija uzticēts uzmanīt Oksfordas Universitātes vicekanclera Henrija Lidela meitas Lorīnu, Alisi un Mēriju. Abi vīri airēja pa upes straumi, bet meitenes acīmredzami garlaikojās. Tāpēc kādā brīdī, Čārlzs Dodžsons sāka viņām stāstīt uz vietas izdomātu pasaku.

Taisnība vai izdomājums, bet kādā brīdī Dodžsona pasakā parādās leģendārā Alises iekrišana truša alā. It kā šis stāsta pavērsiens radies tāpēc, ka mirklī Dodžsons nav varējis iedomāties, kā lai turpina stāstu. Tas gan bija tīrais nieks jaunajām lēdijām, kurām meitenes piedzīvojumi ļoti gāja pie sirds, tāpēc vidējā Lidelu atvase – Alise, palūdza Dodžsona viņai uzrakstīt šo stāstu.

Dodžsons ķērās pie darba un zināms, ka pēc jūlijā notikušā laivu brauciena bija vēl viens. Tajā autors jau piedāvāja meiteņu uzmanībai plašāku sižeta izklāstu un galvenā auditorija – bērni, stāstu pieņēma ar sajūsmu. Tad sākās Čārlza Dodžsona darbs, lai stāstu pabeigtu. Viņš ilgu laiku pavadīja bibliotēkās urbdamies cauri dažādām zooloģijas grāmatām, jo vēlējās, lai viņa stāstā attēlotās radības, būtu dabā ticamas.

1864. gada 26. novembrī Čārlzs Dodžsons uzdāvināja manuskriptu Alisei Lidelai. Viņš to pasniedza kā savlaicīgu Ziemassvētku dāvanu. Tajā bija ne tikai stāsts, bet arī ilustrācijas. Sākotnēji Dodžsons tās zīmēja pats, bet vēlāk uzrunāja Džonu Tanielu, lai izlīdz ar māksliniecisko noformējumu. Vienīgi pirms mazā Alise saņēma gribēto stāstu, Dodžsons ar pseidonīmu Luiss Kerols nolēma šo stāstu publicēt.

Jau nākamajā gadā „Alise Brīnumzemē” nonāca tipogrāfijā. Pirmos 2 tūkstošus eksemplāru izņēma no apgrozības, jo Tenielam nepatika kā bija iespiedušās ilustrācijas, tikai vēlāk Dodžsons par milzu naudu pārdeva šīs grāmatas kolekcionāriem, jo pirmais metiens vienmēr ir īpašs.

Lasītāju, un te jāmin kā mazu, tā pieaugušu, sajūsma par grāmatu bija milzīga. Stāsts tika rakstīts ar ļoti dažādām niansēm un simbolismu. Tāpēc tas patika gan bērniem, kuri varēja attīstīt savu fantāziju, gan pieaugušajiem, kuriem arī nebija garlaicīgi. Mēļoja, ka grāmata bija iecienīta lasāmviela gan jaunajam Oskaram Vaildam, gan Anglijas karalienei Viktorijai. Tā grāmata nekad neizgāja no izdevniecību uzmanības loka, jo „Alise Brīnumzemē” nekad nav tikusi noņemta no drukājamajām mašīnām. Grāmatu iespiež arī mūsdienās un tā ir tulkota vairākās valodās. Pēdējā statistika liecina, ka „Alise Brīnumzemē” ir izdota teju 100 pasaules valstīs, tātad pilnīgi droši var apgalvot, ka to lasa pus pasaules. 1871. gadā Kerols uzraksta vēl vienu grāmatu „Alise Aizspogulijā”, kas lasītājiem patīk vēl vairāk par pirmo stāstu.

Īpašs stāsts par Alises piedzīvojumiem ir arī saistīts ar kinematogrāfiju. Pasaka ir ekranizēta vairākas reizes, kļūstot par īpašu stāstu arī kino pasaulē. Tāpat pasaka ir uzvesta uz tūkstošiem teātra skatuvju. Gan kā izrāde mazajiem skatītājiem, gan kā izrāde arī pieaugušajiem. Galvenais, kas ir „Alises Brīnumzemē” un Luisa Kerola panākums – šī daiļrade veicina bērnu iztēli. Lai arī kāds varētu apgalvot, ka stāsts ir dažkārt nedaudz biedējošs, tas tomēr liek mazākajiem lasītājiem uzticēties savai iztēlei, likt lietā izdomu un attīstīt domāšanas spējas. Sapņi un brīnumi ir viena no skaistākajām lietām, kas bērnībā ir. Un Čārlzs Dodžsons jeb Luiss Kerols, deva iespēju bērniem sapņot.