1928. gada 26. novembrī dzimusi dziesminiece, mūziķe Austra Pumpure. Ietekmīga un savdabīga parādība Latvijas mūzikas dzīvē. Viņai piemita kāda grūti atšifrējama maģija pulcēt ap sevi dziedāt gribošus cilvēkus.

Katrs cilvēks nāk uz zemes, lai pildītu tikai viņam uzticēto lomu un uzdevumus. Austra Pumpure tos krāšņi piepildīja, ejot savu sirds ceļu. Viņai dotie uzdevumi viegli risinājās cits pēc cita. Nemitīgi uzdodot sev nerimtīgo jautājumu “kā to dzīvi vajag dzīvot?”, viņa ar interesi un aizrautību piepildīja savu būšanu pasaulē. Viņa smēla pasauli pilnām saujām un deva pasaulei atpakaļ divkārt daudz. Viņa deva sevi dziesmai, līdzcilvēkiem, publikai. Ne velti klīst kāds nostāsts savdabīga leģenda par Austras Pumpures muzikālo maģiju,.

Reiz kāds vīrs bija nolēmis padarīt sev galu pakaroties un jau visa nopietnībā meklējis striķi. Paziņa viņu atrunājis un ieteicis vispirms aiziet uz Austras Pumpures koncertu. Vīrs aizgājis un juties ļoti aizkustināts. Dzirdētais viņu tā saviļņojis, ka nolēmis dzīvot tālāk.

Austra Pumpure dzimusi 1928. gadā 26. novembrī Rucavas pusē, Liepienas ciemā. Bērnība vairāk aizritējusi Kalnišķos – skaistā vietā starp jūru un mežu, kur dzīvojusi mājās ar nosaukumu „Ūdeņi”. Mīlestību uz mūziku Austra mantojusi no vecākiem, vecvecākiem un cilvēkiem, kuri jaunībā bijuši viņai līdzās. Austras tēvs Miķelis Pumpurs bijis Nīcas un Bārtas pūtēju orķestra diriģents, bet vecaistēvs Toms Grauduže bijis koklētājs, pie kura bieži pulcējušies apkārtējie ciema ļaudis.

Dziesminiece mēdza teikt, ka viņas rados dziedājuši visi. Pati Austra jau kopš mazotnes spēlējusi akordeonu un dūšīgi dziedājusi. Pabeigusi pamatskolu, Austra iestājās Liepājas mūzikas skolas vokālajā klasē, bet, kad bija nomācījusies pāris gadu, viņai draudzīgi ieteikts mainīt klasi, jo nekāda operdziedātāja no viņas nesanākšot. Austra pārgāja uz ģitārspēles klasi, kā arī iestājās kordiriģentu klasē. 

Pēc skolas beigšanas Austrai piedāvāts darbs Liepājas teātrī, kas tobrīd meklēja ģitāristu un izrāžu muzikālo noformētāju. Jau pašā sākumā viņai iepaticies viss, ko vien vajadzējis darīt teātrī. Liepājas teātris – tā bija Austras pirmā un galvenā darbavieta. Faktiski visu darba mūžu viņa nostrādāja teātrī, ja neskaita ģitārspēles apmācību jauniešu centrā Vaduguns.

Kā Austra pati savulaik teikusi, tad pirmais viņu uz skatuves izgrūdis režisors Oļgerts Kroders, viņš izdomājis, kādā veidā Austrai vajadzētu uzstāties, proti, viņai nevajadzētu tēlot lielu mākslinieci, bet gan dziedāt tā, it kā dziedātu draugiem dzimšanas dienā. Krodera priekšlikums izrādījās zelta vērts. Austra Pumpure to lika aiz auss un savos koncertos radīja īpašu gaisotni. Viņas uzstāšanās – tā bija dziedāšana savējiem, gluži kā draugiem dzimšanas dienā.

Pirmais lielais koncerts notika 1975. gadā Rīgā, Mākslas darbinieku namā, pēc tam Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā un tad jau maisam gals bija vaļā – koncerttūres visa Latvijā, bez reklāmas pulcinot pilnas zāles un estrādes.

Austra ļoti mīlējusi arī latviešu tautasdziesmas, un ne velti viņa koncertos mēdza citēt Romas pāvesta sūtni, kurš, viesojoties Liepājā un klausoties mūsu tautasdziesmas, esot teicis, ka mums pašiem ir sava dziesmu Bībele.

Ar laiku Austras koncertprogrammās paralēli Imanta Kalniņa kompozīcijām un latviešu tautasdziesmām iekļuva arī Austrasbērnu dziesmas. Likumsakarīgi, jo Austras audzēkņu skaits aizvien auga. Austrasbērni, kopā ar Austru koncertējot, esot radošā un atbalstošā vidē, kā arī rezonējot ar laikmetu, paši sāka radīt savas dziesmas.

Austru mēdz dēvēt par dziesminieku tradīcijas aizsācēju un popularizētāju Latvijā, jo patiesi viņa pirmā uzdrošinājās dziedāt atklātai publikai tā, kā dzied tautā – dabiski, patiesi, vienkārši un emocionāli.

90. gados pēc koncerta kāda kundze Austrai pasniegusi konjaka pudeli. Kad dziesminiece prasījusi, vai tam kāds iemesls, kāda jubileja, kundze atbildējusi, jā, divdesmito piekto reizi noklausījos jūsu koncertu.

Austra Pumpure aizgāja mūžībā 2017.gada 3.janvārī.