Ar 1810. gada 27. aprīli datēta Ludviga van Bēthovena Bagatelle nr. 25 la minorā, plašāk pazīstama ar nosaukumu „Elīzei”.

Franču vārda 'bagatelle' pamatnozīme ir "nieciņš, spēļmantiņa". Pirmais šo muzikālo formu rotaļīgajā rokoko laikmetā ieviesa franču komponists Fransuā Kuperēns, un tāda tā palika arī vēlāk, - salīdzinot ar apjomīgākām un nopietnākām kompozīcijām, daiļš un nepretenciozs nieciņš. Tomēr arī šāds skaists nieciņš var iemantot gadsimtos nezūdošu pasaules slavu, kā tas noticis ar ģeniālā Vīnes klasiķa Ludviga van Bēthovena bagateli klavierēm la minorā, kuras notīm komponists esot pievienojis albuma lapu ar uzrakstu- "Elīzei, par paliekamu piemiņu no L. v. Bēthovena, 27. aprīlī".

Vairāk nekā pusgadsimtu Bēthovena skaņdarbs palika plašākai sabiedrībai nezināms, un tikai 1865. gadā, kad gan paša komponista, gan, domājams, arī viņa veltījuma objekta vairs nebija starp dzīvajiem, tas tika atrasts kāda privāta arhīvā. Gadaskaitļa uz albuma lapas nebija, un tikai tēmu uzmetumi Gētes lugas "Egmonts" mūzikai, kas atrodami uz tām pašām nošu lapām, ļāva pieņemt, ka "Elīzei" sacerēta tieši 1810. gada 27. aprīlī.

Vēl mazāk skaidrības ir par to, kuras vārdu mūzikas dižgars padarījis nemirstīgu ar savu opusu. Daži pētnieki izteikuši pieņēmumu, ka izdevējs Ludvigs Nolls nepareizi atšifrējis komponista ķeburaino rokrakstu, un faktiskais veltījuma adresāts bijusi nevis Elīze, bet gan Terēze - Terēze fon Drossdika, dzimusi Malfati, izcila pianiste, kura sevišķi spoži izpildījusi Bēthovena klavierdarbus. Komponists savulaik pat bildinājis talantīgo jaunkundzi, taču viņa Bēthovenam atteikusi. Zīmīgi, ka bagateles rokraksts līdz atrašanai glabājies, visdrīzāk, tieši fon Drossdikas kundzes arhīvā. Otra iespējamā veltījuma adresāte ir tenora Jozefa Rīkerla māsa Elizabete, arī dziedātāja - soprāns. Bēthovens uzturējis draudzīgas attiecības ar Rīkerlu ģimeni, kura 1810. gadā pārcēlusies no Vīnes uz Bambergu, un "Elīzei" varētu būt komponista atvadu velte Elizabetei Rīkerlai. Vēl viena hipotēze pauž, ka Bēthovena laikā vārds 'Elīze' lietots kā sugas vārds ar nozīmi 'sirdspuķīte, mīļotā'. Tātad skaņdarbs veltīts nevis kādai konkrētai Elīzei, bet gan vispārinātam mīļotās sievietes tēlam. Šos minējumus un versijas lielā mērā spēkā uztur tas apstāklis, ka jau neilgi pēc publicēšanas 1867. gadā rokraksts ar visu veltījumu bez pēdām pazudis. 2009. gadā Bēthovena pētnieks Luka Kjantore pat izteicis pieņēmumu, ka tādas albuma lapas ar veltījumu vispār nekad nav bijis, Elīzi izgudrojis izdevējs Nolls, bet bagateli 19. gadsimta 60. gados radījis kāds tālaika skaņradis, gan noteikti izmantodams Bēthovena oriģinālus uzmetumus. Bet lai kāda arī nebūtu vēsturiskā patiesība, lai kas arī nebūtu komponista iedvesmas avots, nozīmīgākais ir un paliek tas tēls, kādu mūsu iztēlē iedzīvina viņa mūzika.