T.s. „Huņņu runu” Vācijas ķeizars Vilhelms II teica 1900. gada 27. jūlijā, izvadot ceļā vācu ekspedīcijas spēkus, kuriem līdz ar septiņu citu valstu armijām bija jāapspiež pret ārzemju kolonizatoriem vērstā sacelšanās Ķīnā. Runas kareivīgā, pat asinskārā retorika nāca ļoti par sliktu vācu nācijas tēlam.

1899. gadā Ķīnā uzliesmoja t.s. Bokseru sacelšanās. Tā bija vērsta pret koloniālajām lielvalstīm, kuras bija uzkundzējušās tolaik nevarīgajai Ķīnas impērijai, iegūstot tajā kara bāzes un ietekmes sfēras un nežēlīgi ekspluatējot tās resursus. Par sacelšanās dalībnieku uzbrukumu mērķi kļuva visi ārvalstnieki, tai skaitā kristiešu misionāri, un arī kristietībā pārgājušie ķīnieši. Viņi visi bēga uz galvaspilsētu Pekinu, kur patvērās ārvalstu misiju kvartālā. Tobrīd Ķīnā vara piederēja imperatorei atraitnei Cisji, kura pēc 1898. gada galma apvērsuma valdīja sava mājas arestā ieslodzītā dēla imperatora Gvansjuja vietā. Kad sacelšanās aptvēra galvaspilsētu, valdniece nostājās sacēlušos pusē un pieprasīja, lai visi ārzemnieki, t.sk. diplomāti, pamet Pekinu, valdības karaspēka pavadībā dodoties uz ostām.

Šī prasība tika noraidīta, bet Vācijas sūtni Klemensu fon Ketleru, kurš veda attiecīgo paziņojumu uz imperatores galmu, pa ceļam nogalināja sacēlušies. Pēc tam diplomātisko misiju kvartāls uz pāris mēnešiem kļuva par aplenktu cietoksni, kuru ķīnieši, par spīti lielam pārspēkam, tā arī neieņēma. Tikām astoņas valstis – Lielbritānija, Francija, Krievija, Japāna, Itālija, Vācija, Austroungārija un Savienotās Valstis – izveidoja koalīciju, kuras spēki 1900. gada augustā, salauzuši Ķīnas armijas un sacelšanās dalībnieku pretošanos, sasniedza Pekinu un sagrāva sacelšanos. Pie tam interventi nežēlīgi izrēķinājās ne vien ar tiešajiem sacelšanās dalībniekiem, bet daudzviet arī ar citiem ķīniešu iedzīvotājiem, nogalinot, izvarojot, dedzinot un laupot. Sevišķi barbariski esot izrīkojušies japāņi, krievi un arī vācieši.

Vācu ekspedīcijas korpuss devās ceļā no Brēmerhāfenes ostas Vācijas ziemeļos 1900. gada 27. jūlijā. Ceļā viņus pavadīja pats pats ķeizars Vilhelms II, un viņa atvadu uzrunā, cita starpā, ir šāds teksts: „Jūs labi zināt, ka jums būs jācīnās pret viltīgu, drosmīgu, labi bruņotu un nežēlīgu ienaidnieku. Sastopoties ar viņu, ziniet: padevušies netiks žēloti. Gūstekņus neņems. Laidiet darbā savus ieročus tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.” Taču šī ir runas oficiālā – rediģētā – versija. Faktiski ķeizars teicis šādi: „Kad sastopaties ar ienaidnieku, viņš ir jāsakauj! Padevušies nav žēlojami! Gūstekņus neņemt! Ikviens, kas krīt jūsu rokās, ir iznīcināms. Gluži kā pirms tūkstoš gadiem huņņi, sava karaļa Atillas vadīti, guva sev vārdu, kas tos līdz pat mūsdienām dara varenus vēsturē un leģendās, tāpat jūs lieciet vācu vārdam iespiesties ķīniešu atmiņā tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.”

Pateicoties šai pasāžai ķeizara uzstāšanās ieguva nosaukumu „Huņņu runa”. Nepārprotamais aicinājums nest iznīcību svešai zemei izskanēja pārlieku odiozi pat Eiropas koloniālisma kontekstā, un ir uzskatāms par vienu no ķeizara Vilhelma II smagākajām politiskajām kļūdām. Sabiedriskā doma neaizmirsa šo pielīdzināšanos pagātnes barbariskajiem postītājiem, un atgādināja to Vācijai 14 gadus vēlāk, kad Eiropā uzliesmoja Pirmais pasaules karš. Lai arī Vācijas armija visumā ievēroja kara likumus, tās pretinieču propaganda tūdaļ nodēvēja vāciešus par huņņiem – asinskāriem, slepkavnieciskiem barbariem.