1860. gada 27. martā Ņujorkā tiek izņemts patents korķu viļķim. Lai arī izgudrojums ir milzu atvieglojums vīna mīļotājiem, tas nebija pirmais šāda veida izgudrojums. Tomēr šī patenta īpašnieks radīja korķu viļķi, kas ir pamatā visiem mūsdienu vīna pudeļu attaisāmajiem.

 

Korķu viļķis ir viena no tām lietām, kas var izjaukt svinību vakaru. Esam tā pieraduši pie lietām, kas atvieglo mūsu dzīvi, ka dažkārt pat uzreiz neiedomājamies citus veidus, kā tikt pie kārotā dzēriena. Pastāv vairāki veidi kā atvērt vīna vai sidra pudeli arī bez korķu viļķa, bet tas, kuru patentēja Ņujorkā 1860. gada 27. martā, ir korķu viļķis, kuru visplašāk lieto arī mūsdienās.

Daudz maz zināma korķu viļķu vēsture it kā tiek saistīta ar 17. gadsimtu. Izgudrojums, ka pudeļu korķus varētu vilkt ārā ar metāla stiepli, radās iedvesmojoties no musketēm. Musketieriem bieži gadījās, ka lādiņš iesprūda stobrā, tāpēc viņiem bija īpaši metāla puļķi, ar kuru palīdzību ķeksēt iesprūdušo objektu no stobra ārā. Uz šīs idejas bāzes tad izdomāja ķeksēt ārā korķus no vīna pudelēm.

Pirmais patents korķu viļķim ir izņemts krietni agrāk par Ņujorkas patentu. Un tā īpašnieks starp citu, bija Anglijas baznīcas mācītājs Semjuels Henšels. Zināms, ka baznīca bija viena no lielākajām vīna patērētājām, tāpēc arī idejas kā atbrīvoties no korķa bija svarīgas. 1795.gadā Semjuels Henšels pirmais patentēja korķu viļķi, kurš nu nekādi nav līdzīgs tam, ko izmanto mūsdienās. Viņa patenta pamatā bija knaiblēm līdzīgs korķu viļķis, kas bija tik plāns, lai to aizbāztu starp korķi un vīna pudeles kakliņu. Tad grozot, korķis lēnām līda ārā.

Tomēr 1860. gada 27. martā Ņujorkas iedzīvotājs uzvārdā Birns izņēma patentu tam korķu viļķim, ko daudz maz vēl izmantojam mūsdienās. Interesanti, ka avotos nav saglabājies izgudrotāja vārds, tikai uzvārds, bet viņa pieeja korķu viļķa dizainam gan bija pavisam vienkārša. Metāla spirāle, ar kuru jāvelk ārā korķi, tiek iedzīta koka rokturī tā, ka skatoties no sāna, veidojās T burts. Var jau būt, ka Birns neizgudroja šo korķu viļķi, jo patentu sistēmas sākumā bija ļoti vienkārši piereģistrēt arī to, ko kāds cits izgudroja citā pasaules malā.

Tieši šis vienkāršais korķu viļķis kļuva par pamatu dažādiem korķu viļķu atvasinājumiem. Lai arī T veida korķu viļķis ir vienkāršākais veids, kā tikt pie kārotā dzēriena, tas nav īpaši parocīgs tiem, kam nav spēka korķi izvilkt, vai tiem, kam visu vakaru jāstrādā par pudeļu atvērējiem. Tāpēc laika gaitā mainījās korķu viļķa dizains. Tā jau 1939. gadā Vācijā patentēja tā saukto tauriņa tipa korķu viļķi. Nav nekāds brīnums, ka tieši uz mehāniku trakie vācieši nolēma izmantot sviru principu, lai atvieglotu korķu izvilkšanu. Šis korķu viļķis iespējams mūsdienās ir kļuvis jau par populārāko, jo ir vienkāršs lietošanā.

Tomēr ir vēl lērums dažādu korķu viļķu paveidu. Restorānos strādājošie izvēlas tā dēvēto saliekamā naža principa korķu viļķi, lai aizņemtu mazāk vietas. Bet tehniski attīstītākie uzņēmumi jau izdomājuši, ka korķus no pudelēm ārā var vilkt ar spiediena palīdzību. Ieliek pudeli tādā kā caurulē un ar rokturi izvelk ārā gaisu ar visu korķi. Ideju, kā tikt pie pudelēs esošā satura, netrūkst arī pašdarbniekiem, jo zināmi veidi, ka brīdī, kad svinību laikā nevienam nav korķu viļķa, atrodas kāds, kurš māk izvilkt korķi ar parastas skrūves vai veca drēbju pakaramā palīdzību, vai vienkārši liek pudeli savā kurpē un dauza pa pudeles dibenu tik ilgi, kamēr korķis izlec ārā. Protams, allaž saglabājas vienkāršākais veids iespiest korķi iekšā, taču tas nebūtu vairs cienījami pret dzērienu, ko bauda.

Tomēr ārpus ikdienišķām lietām, kā atvērt pudeles, korķu viļķim ir vēl viens pielietojums. Tas kļuva par iedvesmu lidotājiem izveidot jaunu aviācijas kustību. Piloti izmantoja korķu viļķa spirāli kā iedomātu ceļu, kā ātri samazināt augstumu. Viņi apzināti gāza savas lidmašīnas grīstē, lai līdzīgi kā pa korķu viļķi norotētu tuvāk zemei. Lielākā māksla šajā kombinācijā ir lidmašīnu no grīstes izvilkt. Gluži tāpat kā augstākā pilotāža ir baudīt Dionīsa sagādāto dziru, bet grīstē neiekrist.