27. septembris. Polijas-Lietuvas karaspēks Salaspils kaujā svinēja uzvaru pār zviedriem

1605. gada 27. septembrī pie Salaspils – toreiz dēvētas par Kirhholmu – notika viena no jauno laiku nozīmīgākajām kaujām: Polijas-Lietuvas karaspēks tajā svinēja uzvaru pār zviedriem.

1600. gadā Polijas karalis Sigizmunds Vaza uzsāka karu pret Zviedriju. Vēl gadu iepriekš viņš bija arī Zviedrijas karalis, bet, būdams pārliecināts katolis, nespēja noturēties protestantiskās valsts tronī. Tagad viņš gribēja vismaz atņemt jaunajam zviedru karalim Kārlim IX Igaunijas ziemeļdaļu, kuru Zviedrija savulaik bija ieguvusi saskaņā ar savienības līgumu, kas tika slēgts, Sigizmundam kļūstot par abu valstu monarhu. Šļahtiči, kuriem tolaik bija noteicošais vārds Polijas politikā, bija gatavi karali atbalstīt. Varēja cerēt, ka karadarbība aprobežosies ar Ziemeļigauniju, būs īsa un poļiem uzvarām vainagota – galu galā Polijas-Lietuvas armija pēdējos 100 gados nebija cietusi nevienu nopietnu sakāvi, un iedzīvotāju skaita ziņā Sigizmunda valsts desmit reizes pārspēja Kārļa IX Zviedriju. Tomēr bravūrīgie urāpatrioti nebija ņēmuši vērā vairākus apstākļus. Pirmkārt, liela daļa Polijas spēku bija saistīta valsts dienvidos, kur tā jau ilgstoši stīvējas ar turku sultānu un Austrijas ķeizaru par ietekmi Moldāvijā un Transilvānijā. Otrkārt, Zviedrija, atšķirībā no Polijas-Lietuvas, bija centralizēta valsts ar labi nostādītu obligātās karaklausības sistēmu, tāpēc spēja mobilizēties karam daudz ātrāk. Pie tam pēdējā laikā Zviedrija bija pastiprināti gatavojusies karam, tās regulārā armija bija labi apmācīta un motivēta. Tā nu, poļiem par lielu pārsteigumu, viņiem ne tikvien neizdevās ātri iesviest zviedrus Somu līcī, bet jau visai drīz bija jādomā, kā noturēt Vidzemi un Rīgu.

1605. gadā, kad karš ar mainīgiem panākumiem bija risinājies jau piecus gadus, zviedri sāka plašu uzbrukumu un aplenca Rīgu. Aplencējus komandēja pats karalis Kārlis IX. Viņa rīcībā šeit bija vairāk nekā 10 000 pīķnešu un musketieru, kādi 3000 jātnieku – tā sauktie reiteri, bruņoti ar zobeniem un šaujamieročiem, – un 11 lielgabali. Poļu spēku komandieris Lietuvā hetmanis Hodkevičs ar steigu komplektēja armiju, bet viņam izdevās savākt tikai 1300 kājnieku, 2500 jātnieku un 5 lielgabalus. Tiesa, lielākā daļa poļu kavalērijas bija slavenie „spārnotie huzāri” – pīķiem bruņoti jātnieki, kuru segliem aizmugurē piestiprināta spārniem līdzīga konstrukcija. Šīs kavalērijas triecienu bija grūti izturēt jebkurai armijai. Pie tam šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par lietuviešu huzāriem, jo lielākā daļa viņu nāca no Lietuvas un, kā vēsta hronikas, kaujā devušies, saukdami lietuviski: „Mušk!” – „Sit!” jeb „Sadod!”.

Ar šādu armiju hetmanis Hodkevičs 1605. gada 27. septembrī ieradās pie Kirhholmas, tagad mums zināmas kā Salaspils. Kārlis IX ar lielāko daļu savu spēku devās viņam pretī. Zviedru pārsvars bija apmēram 1:3, pie tam poļu kājniekus, kas lielāko tiesu bija tā sauktie haiduki, drīzāk paramilitāras daļas, nekādi nevarēja salīdzināt ar labi apmācīto zviedru infantēriju. Hodkevičs lika uz savu vienīgo trumpi – huzāriem, kurus komandēja Jans Pavels Sapieha. Aprēķins izrādījās pareizs. Huzāru trieciens vispirms apstādināja uzbrukumā soļojošos zviedru kājniekus, bet kad Kārlis sūtīja pretuzbrukumā reiterus, huzāru brāzmainais uzbrukums atsvieda tos atpakaļ un uztrieca virsū pašu kājniekiem. Zviedru rindas pajuka, un viņi metās bēgt. Huzāri auļoja pakaļ un – „Mušk! Mušk!” – laida darbā pīķus. Kaujas liktenis bija izšķirts pusstundā, Kārlis IX zaudējis turpat vai pusi no savas armijas, kamēr Hodkeviča rindās krituši vien kādi pāris simti. Pēc kaujas zviedri bija spiesti pārtraukt Rīgas aplenkšanu, bet savu spožo uzvaru poļiem tā arī neizdevās izmantot tās pašas tūļīgās militārās sistēmas dēļ.

Attēlā: Lietuvas lielhetmanis Hodkevičs (centrā) pēc uzvaras Salaspils kaujā. (J.Suholdovskis, 1858.)