1923. gada 28. decembrī Brodvejā pirmizrādi piedzīvoja Džordža Bernarda Šova luga „Svētā Žanna” – izcilā īru dramaturga variācija par viduslaiku franču tautas varones un, šova vārdiem runājot, neciešami pašpārliecinātas sievietes Žannas d’Arkas likteni.

„Visizcilākā svētā karotāja kopš Kristus dzimšanas un lielākā savādniece no visiem ekscentriskajiem Viduslaiku personāžiem. Būdama viskaismīgākā un visdievbijīgākā katoliete, [..] faktiski viņa kļuva par vienu no pirmajiem protestantisma mocekļiem. Tāpat viņa bija viena no pirmajiem nacionālisma apoloģētiem [..]. Viņa bija racionāla sieviešu apģērba pioniere un [..] atteicās pieņemt sievai pielemto likteni,  ģērbdamās, karodama un dzīvodama kā viņas laika vīri. Tā kā visos šais veidos viņa sevi apliecināja ar tādu jaudu, ka, vēl būdama padsmitniece, kļuva slavena visā Rietumeiropā, tad nav nekāds brīnums, ka tiesa viņai piesprieda sadedzināšanu uz sārta par virkni smagu noziegumu, par kuriem mūsdienās vairs nesoda, bet būtībā – par to, ko mēs dēvējam par sievietei nepiedienīgu un neciešamu pašpārliecinātību. Astoņpadsmit gadu vecumā Žanna savās ambīcijās pārspēja iedomīgākos pāvestus un augstprātīgākos imperatorus. Viņa uzstāja, ka ir Dieva sūtne un pilnvarotā [..]. Viņa padarīja savas dzimtenes karali par savu protežē [..]. Viņa pamācīja, aizrunāja un komandēja valstsvīrus un prelātus. Viņa uzspļāva karavadoņu plāniem un izcīnīja uzvaras ar viņu armijām pēc sava plāna. Viņa bezgala un visai neslēpti nicināja oficiālos viedokļus, spriedumus un autoritātes, un visu kara resora taktiku un stratēģiju. [..] Bet tā kā viņa bija vien nabaga izlēcēja, tad par viņu bija tikai divi viedokļi: viens – ka viņai piemīt pārdabiskas spējas, otrs – ka viņa ir vienkārši neciešama.”

Tā dižais īru dramaturgs Džordžs Bernards Šovs raksta ievadā lugai „Svētā Žanna” – darbam, kas tiek uzskatīts par izcilāko visā viņa dramaturģiskajā mantojumā. Iecere pievērsties leģendārās franču tautas varones Žannas d’Arkas biogrāfijai Šovam radās jau 20. gs. padsmitajos gados, taču Pirmais pasaules karš lika to nolikt malā. 1920. gadā Romas Katoļu baznīca oficiāli kanonizēja Žannu kā svēto, un tas nevarēja neiedvesmot paradoksu mīļotāju Šovu. Tapa luga-hronika sešās daļās ar epilogu, kuru autors, nebūdams drošs par publikas reakciju Lielbritānijā, vispirms piedāvāja amerikāņu skatuvei. Džordža Bernarda Šova „Svētā Žanna” savu pirmizrādi piedzīvoja Garrika teātrī Brodvejā 1923. gada 28. decembrī.

Šovs mērķtiecīgi atbrīvojis savu varoni no jebkāda melodramatiskas cietējas oreola, kādu tai piešķīruši daži citi tēmas interpretētāji. Attiecīgi, arī viņas pretiniekiem trūkst melodramatisku ļaundaru vaibstu. Tie ir ļaudis ar savu pārliecību, skaidru mērķa un lietu kārtības apziņu. Kā viens no Žannas tiesāšanas iniciatoriem bīskaps Pjērs Košons, kurš lugā pauž: „Par ko gan pārvērtīsies mūsu pasaule, ja kura katra ganu meita sāks mest mēslainē visu to gudrību, pieredzi, zināšanas, kuras uzkrājusi Baznīca, ja viņa sāks noraidīt mācītu, dievbijīgu ļaužu vadību, savā baisajā, velna iedvestajā lepnībā iedomādamās, ka saņem iedvesmu tieši no Dieva? Tā būs pasaule, kas pludos asinīs, pasaule, kur valdīs sabrukums, kur katrs darīs, kas tīk; tā būs iznīcība, atgriešanās pie barbarisma!” Lugas epilogā Žanna ceturtdaļgadsimtu pēc nāves tiekas ar saviem nodevējiem, soģiem un bendēm iztēlotā vēstures tiesā. Kad viesis no nākotnes – 1920. gada – paziņo par Žannas kanonizāciju, visi aizgrābti krīt viņas priekšā ceļos un teic to svētību, kuru viņa nesusi ar savu mocekles nāvi. Taču kad Žanna piedāvājas atgriezties no viņsaules, klātesošie liek manīt, ka tas nu gan būtu nevietā. Un Žannai atliek vien izsaukties: „Ak, Dievs, tu esi radījis šo brīnišķīgo zemi, bet kad gan tā būs cienīga saņemt savus svētos? Cik ilgi vēl, mans Dievs? Cik ilgi?”