1869. gada 28. decembrī Savienotajās Valstīs tika izsniegts pirmais patents košļājamās gumijas ražošanai. Tiesa, mūsdienās pazīstamo košļeni sāka ražot pēc citas tehnoloģijas, kuras pamatā bija gadsimtiem senas Meksikas indiāņu čiklas sveķu košļāšanas paražas.

1836. gada 28. decembrī Spānija beidzot atzina savas bijušās kolonijas Meksikas neatkarību. Tomēr šodienas stāsts nebūs par Meksikas atbrīvošanās cīņām, bet gan par košļājamo gumiju. Tomēr minēto notikumu, protams, nepiesaucu gluži nejauši, jo košļeņu tapšanas un attīstības vēsturē Meksikai un meksikāņiem ir bijusi visai nozīmīga loma.

Vispār jau var apgalvot, ka cilvēce ir košļājusi un zelējusi vienmēr un visu ko. Mums patīk darbināt žokļus un patīk pastāvīgi just mutē kādu garšu. Senie grieķi, piemēram, esot košļājuši mastiku – mastikas koka sveķus. Savukārt zemeslodes otrā pusē – Amerikā – visai augstu attīstības līmeni sasniegušie maiji košļāja sabiezējušu sapodiljas koka sulu, kuru sauca par čiklu. Ap mūsu ēras 800. gadu maiju civilizācija joprojām līdz galam nenoskaidrotos apstākļos sabruka, taču čiklas košļāšanas māksla netika aizmirsta. Arī ciltis, kuras Centrālamerikā uz maiju valsts drupām sāka attīstīt savas kultūras, neatmeta šo paradumu. Arī tālāk uz ziemeļiem indiāņi košļāja līdzīgas vielas – lielāko tiesu egļu sveķus. Šo paradumu no aborigēniem pārņēma arī baltie ieceļotāji. 1848. gadā brāļi Kērtisi Menas štatā pirmo reizi uzsāka košļeņu ražošanas biznesu – vispirms no sveķiem, vēlāk arvien plašāk izmantojot parafīna produktus. 1850. gadā viņiem jau bija diezgan solīds uzņēmums ar pāris simtiem strādnieku, taču Kērtisu izstrādājumi nekļuva sevišķi populāri – īsti pievilcīgs košļājamais no sveķiem un parafīna neiznāca. Pārdesmit gadus vēlāk Savienotajās Valstīs tika izsniegts pirmais košļājamā patents Ohaijo štata zobārstam Viljamam Finlijam Semplam, kurš bija paredzējis ražot zobus attīrošu košļājamo gumiju no kaučuka, smalcinātas lakricas saknes un ogļu pulvera. Patents izsniegts 1869. gada 28. decembrī, bet līdz ražošanai cienījamais mediķis tā arī netika. Toties tajā pašā gadā risinājās citi notikumi, kas kļuva par sākumu košļeņu uzvaras gājienam visā pasaulē.

No maiju civilizācijas mantotais čiklas košļāšanas paradums nebija svešs arī meksikāņu politiķim un ģenerālim Antonio Lopesam de Santaanam, kurš 19. gadsimta vidū vairākas reizes stājās Meksikas valsts priekšgalā un ne vienmēr gluži demokrātiskā ceļā. Vairākkārt viņš bija spiests atteikties no varas un meklēt glābiņu trimdā. 1869. gadā izbijušais diktators uzturējās Amerikas Savienotajās Valstīs, un mēģināja pasākt biznesu, ievedot no Meksikas palielu daudzumu jau pieminētās čiklas. Santaana domāja, ka čiklu var izmantot kā lētāku un pieejamāku izejvielu gumijas ražošanai. Šajā sakarā viņš vērsās pie amerikāņu izgudrotāja Tomasa Adamsa un, kā apgalvo daži avoti, esot pat pierunājis amerikāni tūlīt arī nopirkt no Meksikas ievesto tonnu čiklas. Jebkurā gadījumā drīz kļuva skaidrs, ka gumija no čiklas neiznāk. Tomēr Adamss bija ievērojis, ka ģenerālis Santaana mēdz čiklu košļāt, un to pašu viņš pieķēra darām arī kādu meitenīti. Tajā brīdī Adamsa kungam radās ģeniālā ideja, ka no čiklas varētu iznākt gumija, tikai ne lietusmēteļiem un blīvēm, bet gan – košļāšanai. Un viņš nebija maldījies – tas, kas maijiem patika pirms turpat 2000 gadiem, iepatīkas arī 19. gadsimta amerikāņiem un tad jau arī pārējiem pasaules iedzīvotājiem.