1835. gada 28. februārī somu folklorists Eliass Lenrūts (attēlā) publicē pirmās 32 rūnas no eposa „Kalevala”. Kopumā šajā eposā ir 50 dziesmu jeb rūnu, kuras vienā izdevumā iznāks tikai pēc 14 gadiem. Tomēr galvenais ir noticis, radies pamats vienam no slavenākajiem ziemeļu tautu eposiem – mītam par leģendām apvīto zemi Kalevalu.

 

„Kalevala” kā eposs iemiesoja gigantisku darbu, ko veica somu un karēļu folkloristi un patrioti. „Kalevalas” pamatā ir tradicionālās somu un karēļu tautasdziesmas, kurās izmantoja rūnas ne atskaņu dzeju. Tāpēc jau 17. un 18. gadsimtā ievērojami pieauga somu centieni pierakstīt senās dziesmas, jo no Eiropas aizvien spēcīgāk iespiedās jaunā dejas tendence. Tās ietekmē Somijas dienvidos un rietumos sāka pazust veco dziesmu zinātāji, kas lika vairākiem folkloristiem domāt par tautas dziesmu apkopojumu. Somija un īpaši Karēlija, kas tajā laikā atradās Krievijas impērijas sastāvā, caur savas tautas apziņu ieguva arī pamatu nacionālajai vienotībai. Vairāki folkloristu izdevumi ļāva cerēt, ka kādreiz izdosies tautasdziesmas apvienot vienā grāmatā. Tieši no priekšteču darbiem, kas atradās Turku universitātē, iedvesmu eposam ieguva Eliass Lenrūts.

Eposu rakstīšana 19. gadsimtā ieguva īpašu nozīmi dažādu tautu nacionālismā. Iedvesmojušies no senajiem darbiem, piemēram, Homēra eposiem, vairāku tautu autori rakstīja savu tautu vēstures liecības. Tā arī Lenrūts nolēma izveidot eposu, kas veltīts somu un karēļu priekštečiem. Interesanti, ka Homēra eposā „Illiāda” ir notikumi, kas savstarpēji saistīti ar noteiktiem vēsturiskiem notikumiem, tad „Kalevala” ir pilnīgs autora izdomas darbs. Lenrūts par pamatu izvēlējās atsevišķas karēļu un somu dziesmas, kuras savstarpēji saistīja ar paša izdomātu sižetisko līniju. Pēdējo no „Kalevalas” dziesmām Lenrūts esot pilnībā uzrakstījis pats.

Sižets „Kalevalai” arī nav nacionāla mēroga, jo tā pamatā ir varoņi, kuri dodas pasaulē veikt varoņdarbus. Protams, eposā ir mīlestības ainas, kuras izšķir atsevišķu varoņu likteņus. Tomēr galvenais, ka Kalevala ir vieta kaut kur tālu ziemeļos, kuras valdnieks jeb varonis var izmantot mītiskas spējas. Pārsvarā tās ir stindzinošas vētras, kuras šamanis var sarīkot, jo Karēlija un Somija tomēr ir ledus zeme. Interesanti, ka pamats Kalevalai ir labklājības dzirnavas, kas nodrošina cilvēku nākotni. Šīs dzirnavas varonis izkaļ milzu grūtībās un nosauc par Sampo. Tieši Sampo atgūšana un pārvešana mājās ir lielākais izaicinājums, kas nodrošina Kalevalas labklājību. Galvenajiem varoņiem, protams, ir jāstājas dažādu grūtību priekšā, jo kas tie par varoņiem, kuriem nav pārbaudījumu. Tā viens no izteiktiem varoņiem ir šarmantais valdzinātājs, zvejnieks Leminkainens, kurš gan aiziet bojā tumšajos ūdeņos. Savukārt īpaša vieta ir Pohjola jeb zeme tālu ziemeļos, kur atrodas maģiskās Sampo dzirnavas. Pārsteidz, ka „Kalevalā” atrodamie vārdi un nosaukumi vēlāk plaši izmantoti dažādās ar Somiju saistītās darbībās. Un kā izrādās, tam ir liela nacionāla nozīme.

Laikā, kad Lenrūts raksta un izdod „Kalevalu”, eposam ir milzīga nacionālā nozīme. „Kalevalas” dziesmas savstarpēji sižetiski nav saistāmas, tomēr Lenrūts tās saista ar savu izdomu. Somiem un karēļiem pirms „Kalevalas” nebija vienojoša literāra darba, kas ieliktu pamatus nacionālajai vienotībai, tāpēc „Kalevalu” uzskata par ļoti nozīmīgu arī nacionālās pašapziņas celšanā. Īpaši jau latviešiem tas nav jāskaidro, jo tieši šādu lomu pilda Andreja Pumpura „Lāčplēsis”. „Kalevala” īpaši populāra kļuva 20. gadsimta sākumā, kad somi un karēļi centās iegūt paši savu neatkarību no Krievijas impērijas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka daudzi somu uzņēmumi izmantojuši Kalevalā atrodamus vārdus. Tā būvniecībā ir strādājis uzņēmums „Leminkainen”, bet labklājības un finanšu jomā centušies darboties uzņēmumi, kas izmanto „Sampo” vai „Pohjolas” nosaukumus. Noteikti, ka šādu nosaukumu ir vēl vairāk, jo somi ir bijuši pietiekami vienoti „Kalevalas” izmantošanā. Īpašu šo eposu padara arī tas, ka tieši 28.februārī ir Somijas karoga diena jeb Kalevalas diena, kas simbolizē somu kultūras dienu.