28. februāris Somijā ir oficiāli atzīmējama – „Kalevalas” diena. Ar 1835. gada 28. februāri somu nacionālā eposa izveidotājs Eliass Lenrūts datējis savu priekšvārdu „Kalevalas” pirmajam izdevumam.

Iedomāju, nodomāju,

Prātā nāca tāda dziņa

Tagad doties, laisties dziedāt,

Ņemties teikt un sacīt vārdu,

Seno senču dziesmu dainot,

Asinsradu dziedājumu.

Tā iesākas "Kalevala", somu tautas eposs. No senām somu tautas episkajām dziesmām to izveidojis ārsts un filologs Eliass Lenrūts. Savu priekšvārdu "Kalevalas" pirmajam izdevumam viņš datējis ar 1835. gada 28. februāri. Mūsdienās Somijā 28. februāris oficiāli tiek atzīmēts kā "Kalevalas diena".

19. gadsimta pirmajās desmitgadēs Krievijas impērijai nesen pievienotā Somijas lielkņaziste pamatīgāk apdzīvota bija vien pašos dienvidos. Tālāk uz ziemeļiem - mežu meži, purvu purvi un ezeru ezeri, starp kuriem vietumis pa pilsētiņai, ciemam vai zemnieku sētai. Droši vien dažs labs komiltonis domīgi nogrozīja galvu, uzzinot, ka Helsinku akadēmiju nule absolvējušais dakteris Lenrūts pieņēmis Kajānalandes apriņķa ārsta vietu lielkņazistes austrumpusē. Šis amats vieglas dienas nesolīja! Nāksies desmitiem, kazi - pat simtiem verstu kratīties pa sliktiem ceļiem uz attāliem ciemiem, pie sirdzējiem, kuri tāpat neko lāgā nevarēs samaksāt un vispār raduši vairāk paļauties uz vietējo riebēju, nekā uz mācīto "pilsētas" dakteri. Pie tam nu jau vairākus gadus raža šais apgabalos bijusi pagalam vāja, ļaudis tur dzīvo pusbadā, un, kā jau bada laikos, sērgām ir bagāta pļauja. Iepriekšējais ārsts to visu nebija izturējis un uzteicis darbu, un tad nu šī vieta tikusi jaunizceptajam mediķim.

Taču Eliasu Lenrūtu tas viss ne nieka nebiedēja. Viņš bija mācījies saprast, ka zāļu sieva reizēm zina labāku padomu nekā akadēmijas absolvents, bet daktera nopietnākais uzdevums - iepotēt ļaudīm priekšstatu par higiēnu un sapotēt pret bakām. Taču galvenais, kas iedvesmoja un spārnoja, - tā taču bija Karjala, karēļu zeme, kurp Eliass Lenrūts bija jau vairākkārt devies vākt tautas gara mantas. Šeit ļaudis vēl zināja teikt senās rūnas - teiksmainus dziedājumus par senlaiku zemes Kalevalas ļaudīm. Par veco viedo Veinemeinenu, vecu un gudru kā pati zeme, varenu zintnieku un dziedoni, kurš ar dziesmu un kanteles skaņām spēj ieaijāt miegā naidnieka karapulkus. Skumjo teiku par daiļo Aino, kuru pret viņas gribu vecāki domā izdot pie Veinemeinena, taču jaunava nemīlētā veča vietā izvēlas nāvi jūras viļņos. Stāstu par kalēju Ilmarinenu, kurš izkaļ brīnumdzirnas Sampo, un tās maļ dienu un nakti un gādā ļaudīm pārticību, taču pat Ilmarinena mākslas nepietiek, lai izkaltu sev pašam no zelta un sudraba mīlošu sievu. Vēstījumus par vareno un ļauno Ziemeļzemes valdnieci - burvi Louhi, un viņas daiļajām Ziemeļmeitām, pēc kurām prec Kalevalas varoņi, likdami lietā gan spēku un drosmi, gan māku un viltu. Un drūmo teiku par puisi Kullervo, kuru vecākais brālis pārdod verdzībā, kurš pieaudzis atgriežas, bet nezinot paved paša māsu un galu galā atņem sev dzīvību. Un par kautro jaunavu Marjatu, kura tiek mātes cerībās, jo ēdusi brūkleņogas, un laiž pasaulē puisēnu - pirmo Kalevalas kristīgo ķēniņu. Viņa priekšā jāpiekāpjas senlaiku burvim Veinemeinenam, un vecais aizzēģelē savā laivā, bet atstāj kaleviešiem savu kanteli un savu dziesmu.

Kamolā nu dziesmas tīšu,

Vienā tīstā viņas ņemšu,

Klētī nolikšu uz luktas,

Kaula atslēgu tām priekšā,

Prom lai netiek šinīs dienās,

Šinīs dienās un nemūžam.