Mūsu ēras 193. gadā pretoriāņu gvardi Romā nogalina imperatoru Pertinaksu un izsludina imperatora troni vairāksolīšanā.

Trešajā desmitgadē pirms mūsu ēras imperators Augusts Romā izveidoja imperatora gvardi, kuru nosauca par pretoriāņiem - līdz tam tā dēvēja Romas armiju virspavēlnieku miesassardzes. Tā Romas pilsētā pirmoreiz parādījās regulāra karaspēka vienība, ko līdz tam valsts likumi aizliedza.

Sākotnēji gan pretoriāņus galvaspilsētā īpaši nemanīja - daļa kohortu bija dislocētas izklaidus pilsētas apkārtnē, pašā Romā gvardi bija izmitināti pilsoņu namos un ārpus dienesta valkāja civilas drēbes. Viss mainījās apmēram pusgadsimtu vēlāk, imperatora Tibērija laikā, kad ietekmīgais pretoriāņu prefekts Lūcijs Sejans panāca visas pretoriāņu gvardes - tobrīd tie jau bija 12 000 vīru - izmitināšanu vienās kazarmās Romā. Imperatoru rīcībā tagad vienmēr bija solīds militārs spēks, taču jau visai drīz kļuva skaidrs, ka bieži vien notiek otrādi un imperatori nonāk pretoriāņu rīcībā. Jau tas pats Sejans mēģināja ar gvardes palīdzību gāzt imperatoru, tomēr nodevīgais prefekts zaudēja intrigu cīņu un arī dzīvību, bet imperators atalgoja katru uzticamo pretoriāni ar tūkstoš denārijiem - summu, kas pēc pirktspējas varētu aptuveni atbilst desmit tūkstošiem latu. Tā ieviesās nerakstīts likums, kas prasīja, lai imperators, nākot pie varas, izmaksātu pretoriāņiem tā dēvēto donatīvu - sava veida legālu kukuli par uzticamību. Summas bija apaļas - vairāki simti, reizēm pat tūkstoši denāriju.

Romas pilsētas galva Publijs Helvijs Pertinakss bija laipns, taču atturīgs un ļoti taupīgs vīrs jau krietni gados, kad mūsu ēras 192. gada pēdējā dienā sazvērnieki, starp kuriem bija arī pretoriāņu prefekts, nogalināja imperatoru Kommodu. Gan Senātā, gan gvardē daudzi bija vienisprātis, ka pēc neapdomīgā šķērdētāja Kommoda impērijai vajadzīgs tieši tāds valdnieks kā Pertinakss. Kļuvis par imperatoru, viņš tiešām veica, kā mēs šodien teiktu, līdzekļu konsolidāciju, kā arī citas ekonomikas uzlabošanai domātas reformas. Taču taupīgais sirmgalvis bija izmaksājis pretoriāņiem tikai pusi cerētā donatīva, un gvardē brieda neapmierinātība. Vīlies jutās arī pretoriāņu prefekts Lēts, jo imperators bija gana stūrgalvīgs un neklausīja katram militārista ieteikumam. Un kad 193. gada 28. martā vairāki simti satrakojušos un, droši vien, arī iereibušu gvardu tuvojās imperatora pilij, Lēts vienkārši devās mājās, atstājot valdnieku bez apsardzes. Pertinaksam gandrīz izdevās nomierināt bruņoto baru, taču kāds tomēr pārtrauca sirmgalvja runu, ietriekdams viņam krūtīs šķēpu.

Tālākais pārsteidza pat daudz pieredzējušo Romas sabiedrību: pretoriāņi izziņoja imperatora troni vairāksolīšanā. Pirmais viņu nometnē ieradās Pertinaksa radinieks Tits Flāvijs Sulpiciāns, drīz atsteidzās arī otrs pretendents - senators Didijs Juliāns. Viņu nelaida iekšā pa vārtiem, un tad nu abi pretendenti sāka sakliegties pāri sētai, cenzdamies viens otru pārsolīt. Paši pretoriāņi, droši vien, krietni uzjautrinājās par šo šovu. Galu galā uzvarēja Didijs, piesolīdams katram pretoriānim 25 000 sesterciju jeb 7250 denāriju. Šī summa gan nekad netika izmaksāta. Didija iepirkšanos varā neatzina daudzi, tai skaitā vairāku Romas provinču vietvalži. Pretoriāņi reālā karadarbībā sen nebija piedalījušies, un kad uz Romu maršēja Dākijas prokonsula Septīmija Sevēra leģioni, viņi nebija gatavi nopietnai pretestībai. Saņēmuši solījumu, ka sodīti tiks tikai tiešie imperatora Pertinaksa slepkavas, gvardi pameta Didiju Juliānu viņa liktenim. Tikai trīs mēnešus pēc Pertinaksa nonāvēšanas tas pats gaidīja arī viņa pēcteci. Nonāvēt Didiju Juliānu tika nosūtīts, protams, pretoriāņu virsnieks - citi droši vien šādus darbiņus uzņemties negribēja.