1956. gada 28. novembrī šķēpmetēja Inese Jaunzeme XVI vasaras olimpiskajās spēlēs Melnburnā savu šķēpu aizmet 53,86 metru tālumā. Viņa kļūst par olimpisko čempioni un uzstāda jaunu olimpisko rekordu.


15 000 kilometru attālumā no Latvijas Inese Jaunzeme sasniedza toreiz augstāko Latvijas sporta virsotni – izcīnot  pirmo olimpisko zelta medaļu. Pasaule gan nenojauta, cik nozīmīgs šis zelta metiens bija Latvijai, jo šķēpmetēju Inesi Jaunzemi Melburnas olimpiskajās spēlēs sauca par krievieti un sveica ar PSRS himnu.

Tomēr skaidrs ir viens, latviešiem visā pasaulē Inese bija savējā. Savu zelta metienu  Inese Jaunzeme veica 28. novembrī, šķēpu aizraidot 53, 86 metru tālumā. Mājās palicēji, proti, sporta līdzjutēji šeit, Latvijā, par to uzzināja tikai pēc divām dienām, kad to ziņoja avīze “Sports”. Par šo Latvijai tik svarīgo notikumu, pirmo olimpisko zeltu, neziņoja ne radio, nedz arī televīzija. Gluži nejaušības pēc sporta redakcija ziņu pārtvēra vien nākamajā dienā, 29. novembrī, no Masakavas un vispirms ar to steidzās pie Ineses mammas, un tikai tad caur nakts tipogrāfiju vests nonāca arī pie lasītājiem, jo kā jau viegli nojaust, žurnālistu no Latvijas Melburnā nebija. Avīze „Sports ziņoja: “Tas ir lielākais latviešu sportistu panākums, kāds jebkad pieredzēts pasaules sporta vēsturē".

Inese Jaunzeme kādā intervijā pēcāk stāstīja, ķa olimpiskajās priekšsacīkstēs bijusi pilnīgi apmulsusi. Spiediens no vadības pēc rezultāta un psiholoģiskā atmosfēra visapkārt stadionā bijusi tik liela, ka ne aprakstīt. Bija izkārtots, ka starp metieniem ir divdesmit minūšu liela pauze. Pārējā laikā sportists varējis darīt, ko grib. Divdesmit minūtes sportistei šķita kā mūžība, un viņa nojautusi, ka tās var arī neizturēt. Bijusi tāda sajūta, ka var izjukt pa gabaliem no spriedzes.

Tad kā apgaismība sportistei nākusi ideja, ka jāpaņem sega,  jāietinas tajā un jāaizmieg. Piecpadsmit minūtēs šķēpmetēja atslēgusies un aizmigusi, tādejādi segā ietinusies aizmukusi no burzmas un visas pasaules.

Kā Inese Jaunzeme pati teikusi: “To piecpadsmit minūšu laikā jutos tik droši kā nekad. Tajā brīdī manis nebija. Pēc tam pamodos, piecās minūtēs iekustējos. No kurienes man tāda zināšana un spējas tā rīkoties? Kurš mani pamodināja tieši pēc piecpadsmit minūtēm? Nekad vēlāk mūžā tā neatkārtoju. Man vajadzēja paveikt to, ko varu, bija jāsavācas, lai aizietu prom no visa liekā.”

Uz pjedestāla šķēpmetēja sajuta asas sāpes Ahileja cīpslā, uzvara bija prasījusi visu un pati nokāpt nav varējusi. Nācies lekt. Medaļa izkrita no rokām un to pacēlusi un atpakaļ pasniegusi sudraba medaļas ieguvēja, čīliete Marlēne Ārena, kurai starp citu treneri bijuši latvieši.

Latvijas pirmā olimpiskā čempione Inese Jaunzeme, kura viņsaulē aizgāja 2011. gadā, pamatoti uzskatīja, ka vienas dzīves laikā nodzīvojusi trīs dažādas dzīves – kā sportiste, ārste un iedvesmotāja.

Kad Latvija atguva neatkarību, Inese Jaunzeme iesaistījās Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas procesā. Ilgu laiku vadīja Latvijas Olimpiešu klubu, bija tā prezidente, un sportistes galvenais mērķis bija radīt olimpiešiem ģimenes sajūtu, rūpējoties par visiem olimpiešiem, par nemitīgu sevis pilnveidošanu, pārstāvot olimpiskās vērtībās un to popularizēšanu jauniešu vidū.

Latvijas Olimpiešu kluba ietvaros Jaunzeme nāca ar iniciatīvu izveidot stājas programmu skolas bērniem – viņa bija pārliecināta, ka cilvēka iekšējai stājai un ķermeņa fiziskajai formai jābūt vienlīdz staltām.

Pēc sporta karjeras šķēpmetēja studēja medicīnu, saņemot doktora grādu medicīnas zinātnē. Viņa ilgstoši kā pasniedzēja strādāja P. Stradiņa Medicīnas akadēmijā (tagad Rīgas Stradiņa universitāte), Traumatoloģijas institūtā kā traumatoloģe un plastiskā ķirurģe.