Pētera Čaikovska 6. simfonijas pirmatskaņojums 1883. gada 28. oktobrī ar autoru pie diriģenta pults bija īpašs notikums sava laika Pēterburgas mūzikas dzīvē. Taču vēsturē tas palicis arī kā komponista pirmsnāves priekšnesums.

1883. gada 28. oktobrī Pēterburgas muzikālā sabiedrība piedzīvoja īpašu notikumu – Pētera Čaikovska simfoniskās mūzikas koncertu ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Piecdesmit trīs gadus vecais Čaikovskis tobrīd atradās slavas zenītā, atzīts par sava laika un, iespējams, visu laiku izcilāko krievu mūzikas spīdekli. Koncerta otrajā daļā tika pirmo reizi atskaņots viņa nesen pabeigtais jaundarbs – Sestā simfonija, saukta arī „Patētiskā”.

Krievu muzikologs Solomons Volkovs šādi tēlo pirmatskaņojumu: „Čaikovskis iesāka diriģēt savā ierastajā stilā – zizli stingri satvēris. Taču kad simfonijas fināla akordi noklusa un komponists lēnām nolaida zizli, zālē valdīja kapa klusums. Aplausu vietā te un tur atskanēja apslāpētas elsas. Publika bija satriekta. Čaikovskis stāvēja nekustīgs, galvu nodūris.”

Daži mūzikas vēsturnieki gan norāda, ka šis apraksts varētu būt pārspīlēts, un zālē tomēr atskanējuši aplausi, tomēr visi ir vienisprātis: publikā tai vakarā nevaldīja pacilātība, mūzika viesa drīzāk baisas priekšnojautas. Kā apgalvo jau citētais Solomons Volkovs, lielkņazs Konstantīns Konstantīnovičs, cara Aleksandra III brālis un patiess Čaikovska talanta pielūdzējs, jau pēc ģenerālmēģinājuma ar asarām acīs izsaucies: „Ko gan jūs esat sacerējis – tas taču ir rekviēms, rekviēms!” Un, patiešām, simfonijas pirmajā daļā, stīgu kāpinātajai tēmai pēkšņi noplokot, izskan trombonu motīvs, kas rada pareizticīgo baznīcas korālim – aizlūgumam par mirušo dvēselēm.

Var gan būt, ka simfonijā šie fatālie motīvi tiek saklausīti pirmatskaņojumam sekojušo notikumu kontekstā. Proti – deviņas dienas pēc minētā koncerta Pēteris Čaikovskis mira. Oficiālais nāves cēlonis – holēra, pie tam populāra ir versija, ka Čaikovskis inficējies apzināti, dzerot nevārītu ūdeni. Vēl citi pētnieki norāda, ka komponista pirmsnāves simptomi ļoti atgādinot saindēšanos ar arsēnu.

Čaikovska vēlme laupīt sev dzīvību tiek saistīta ar viņa homoseksualitāti, kas tolaik bija krimināli sodāms noziegums un sabiedrības vairākuma acīs augtākā mērā amorāla parādība. Daži autori apgalvo, ka komponistu piespieduši laupīt sev dzīvību, – vai nu studiju biedri, kas viņam sarīkojuši goda tiesu, vai arī cars Aleksandrs. Kā komponista mīlas objekts visbiežāk tiek minēts viņa māsasdēls Vladimirs Davidovs, tobrīd 22 gadus vecs jauneklis, kuram komponists mūža nogalē nepārprotami pieķēries un testamentā novēlējis savu darbu autortiesības. Tikām citi Pētera Čaikovska pētnieki norāda, ka 6. simfonija tikai attīsta dzīvības un nāves attiecību tēmu, kas raksturīga visam viņa daiļrades noslēguma posmam.