1864. gada 28. septembrī Londonā notiek pirmā Internacionāle. Tajā piedalās galvenais Internacionāles ideologs Kārlis Markss, kurš pats gan nevienu runu nesaka, bet tomēr tiek ievēlēts Internacionāles pārvaldē. Iesākas brīdis, kad visu zemju proletārieši tiek aicināti apvienoties. PSRS laikos šo saukli izmantos līdz tādai pakāpei, ka tas jau radīs pretreakciju. Savukārt 1.Internacionāle eksistēs tikai 12 gadus.


Internacionāle ir starptautiska kustība, kas radās uz Kārļa Marksa ideoloģijas bāzes par visu zemju strādnieku šķiras līdzībām. Markss uzcēla savu teoriju uz strādājošo bāzes, ka neatkarīgi no valsts, valodas, etniskās piederības, strādniekam ir pretnostatījums darba devējam jeb kapitāla īpašniekam. Tāpēc arī Markss uzskatīja, ka strādājošo interešu aizstāvībai ir jārada kopēja partija, kas spējīga cīnīties par politisko varu. Tā kā strādājošo ir vairāk nekā kapitālistu, tad nenoliedzami, skaitliskais pārsvars bija proletariāta rokās. Taču, lai realizētu skaitlisko pārsvaru, strādājošajiem ir jāspēj iegūt ietekmi politiskajā procesā, kas novestu pie jaunu likumu ieviešanas.

1. Internacionāle sanāca 1864. gada 28. septembrī Londonā. Tajā apvienojās 13 strādnieku organizācijas no Eiropas un ASV. Kā pašiem internacionālistiem patika šīs organizācijas saukt – apvienojās strādnieku „šūniņas”, lai kļūtu par lielu proletariāta organismu.

Oficiālais 1. Internacionāles sanāksmes iemesls bija atbalsts poļu strādniekiem. Savu tiesību aizstāvībai viņi bija noorganizējuši sacelšanos. Sanāksmē Londonā ieradās ap diviem tūkstošiem dalībnieku. Lielākā daļa no šiem dalībniekiem vēlējās, lai Internacionāle apvienojas vienā organizācijā, kas ieguva nosaukumu Starptautiskā strādnieku biedrība. Meklējumos pēc lielākas biedrošanās formas, strādājošo pārstāvji nolēma radīt visus priekšnoteikumus kustības institūciju radīšanai. Tāpēc uz sanāksmi sabraukušie vienojās, ka Internacionāles kustības pārvaldībai jāievēl ģenerālā padome. Tās uzdevums būtu vadīt organizāciju starpkongresu laikā. Jo tikai un vienīgi starptautiskais strādnieku kongress varēja iemiesot augstāko strādnieku gribas izpildi. Pirmajā ģenerālajā padomē Internacionāles biedri ievēlēja arī Kārli Marksu. Kurš pēc padomes lūgumu, uzrakstīja organizācijas manifestu un nolikumu. Tieši šis manifests bija pirmais, kas beidzās ar vārdiem – Visu zemju proletārieši, savienojaties!

Kopumā 1. Internacionāle eksistēja 12 gadus. Taču tā izgaismoja vairākas pretrunas pašu proletāriešu rindās. Anarhisti pretojās Marksa idejām, jo uzskatīja, ka politiskā cīņa ir lieka, nepieciešams palikt tikai un vienīgi pie kolektivizācijas un kopējā labuma dalīšanas. Tad savas intereses izraisīja arī kongresu izvēles vietas. Tad, kad kongress no Šveices pārcēlās uz Hāgu, sākās arī organizatoriskā šķelšanās. Punktu 1.Internacionālei pielika Parīzes komūnas apkarošana, kad vairāki redzami un zināmi komunisti nodeva savu biedrus. Tad arī kļuva skaidrs neizbēgamais, ka starptautiskā strādnieku kustība ir izgāzusies. 1876. gadā 1. Internacionāle tika likvidēta.

Taču ideja par vispasaules strādnieku apvienošanos nepalika par neizpildāmu utopiju. To ieviest dzīvē mēģināja vēl vairākas reizes. 19. gadsimtā vēl divreiz apvienoties centās anarhistu partijas un 2. Internacionāle, kas cerēja apvienot nevis visas pasaules strādniekus, bet viņu pārstāvētās partijas. 3. Internacionāle jau bija t.s. “kominterns”, jo tās uzdevums bija apvienot visas pasaules komunistiskās partijas. Bet tas noveda gan pie komjauniešu internacionāles, gan arī t.s. “trockistu internacionāles”. Šīs dažādās organizācijas centās viena otru apkarot, jo ideoloģiskie disputi pārāk bieži noveda pie absurdas politikas. Protams, izteikts visu zemju proletariāta aizstāvis bija Padomju Krievija un vēlāk PSRS. Tās resursi bija tik lieli, lai ļautu uzturēt mītu par visu zemju strādniekiem, kuri vēlas sekmēt kaut kādu politiku. Protams bija atsevišķi veiksmes stāsti, kaut vai ideja, ka jāpalīdz stiprināt arodbiedrību spēku.