1928. gada 28. septembrī skotu farmaceits sers Aleksandrs Flemings atklāja penicilīnu. Šis atklājums ir nejaušs, taču tajā pašā laikā ļoti svarīgs. Penicilīns kļuva par pirmajām antibiotikām, kuru pielietojumu īpaši labi novērtēja Otrā pasaules karā.

 

Penicilīns kļuva par apvērsumu farmācijā Otrā pasaules kara gados. Taču tā vēsture sākās 1928. gada 28. septembrī, kad lieliskais, bet ne tik higiēniskais sers Aleksandrs Flemings, atgriezās savā laboratorijā pēc mēneša ilga atvaļinājuma.

Flemings ir viens no dižākajiem farmaceitiem Lielbritānijā. Viņš jau bija ieguvis plašu atpazīstamību ar saviem pētījumiem, taču Pirmais pasaules karš radīja viņam jaunus izaicinājumus. Kara laikā Flemings novēroja, ka liela daļa karavīru aiziet bojā nevis tāpēc, ka viņiem ir ievainojumi, bet gan tāpēc, ka viņu imunitāti samazina dažādi antiseptiķi, kurus lietoja ārsti brūču kopšanā. Tāpēc Flemings nolēma veikt pētījumus, lai saprastu, kāpēc viegli ievainots karavīrs varēja aiziet viņsaulē, būdams jau ārsta uzmanības lokā.

Flemings nolēma savus pētījumus balstīt uz stafilokoka baktērijām. Viņš izmantoja to pašu sistēmu, ar kuru atklāja lizocīmus – vielas, kas uzbrūk ķermenī nonākušiem iebrucējiem. Flemings nolēma milzīgā apjomā savairot baktērijas, lai tad pētītu, kas ietekmē to bojāeju. Agrīnajos pētījumu rezultātos Flemings secināja, ka karavīrus Pirmā pasaules karā nogalināja antiseptiķu iedarbība. Organisms, tiklīdz tajā ienāk infekcija, norobežo inficēto vietu, lai infekcija nevarētu izplatīties tālāk. Savukārt antiseptiķi, tā vietā, lai iztīrītu iekaisumu, nobloķēja tos organisma aģentus, kas atbildēja par infekcijas lokalizāciju. Tāpēc, domādami, ka dezinficē brūces, kara ārsti patiesībā nogalināja aģentus, kas palīdzēja slimniekam paildzināt cīņu ar vīrusiem. Neskatoties šo Fleminga atklāsmi, līdz pat Otrā pasaules kara gadiem armijas ārsti vēl joprojām atteicās izbeigt izmantot antiseptiķus brūču apkopšanā.

Penicilīnu Aleksandrs Flemings atklāja pavisam nejauši. Kā pats dalījās kādās atmiņās, tad 28. septembra rītā viņam nebija ne mazākās nojausmas, ka viņš izdarīs apvērsumu farmācijā. Flemings agri piecēlās, jo tikko bija atgriezies no atvaļinājuma. Liels bija viņa slinkums rūpēties par kārtību laboratorijā. Katram zināms, cik daudz laika un enerģijas prasa sakopt pieliekamo vai garāžu, tāpēc pirms došanās mēnesi ilgajā atvaļinājumā, Flemings bija visus savus baktēriju laukos salicis uz milzīga sola. Paraugu trauki bija savietoti cits citam blakus, lai tikai nejauktos pa kājām.

Kad Flemings ienāca savā laboratorijā un ķērās klāt aizmirstajam darbam, viņš ievēroja, ka dažos traukos ir savairojusies pelējuma sēne. Liels bija viņa pārsteigums, kad viņš novēroja stafilokoka baktēriju neesamību ap šo pelējuma sēni. Pavērojis tās uzvedību tuvāk, zinātnieks atklāja, ka pelējuma sēne nogalina baktēriju. Tajā brīdī bez gari novilkta vārda „interesanti” nekas cits viņam pār lūpām nenāca. Jo patiesībā Aleksandrs Flemings savā prātā apjauta, ka, iespējams, nevis viņš atklāja pirmās antibiotikas, bet gan tās atrada viņu milzīgas pelējuma sēnes formā.

Pārbaudes pierādīja Fleminga tēzi, ka pelējuma sēnītei piemīt antibakteriālas īpašības. Viņš izmantoja to, kā pierādījumu, ka iepriekšējās ārstniecības metodes nekam nav derējušas. Taču bija viens apstāklis, ko Flemings nevarēja pārvarēt. Dabīgā veidā pelējuma sēnīte, ko viņš nosauca par penicilīnu, nebija izmantojama ārstniecībā. Tās efekts bija pārāk īss. Nonācis cilvēka ķermenī, penicilīns nespētu izdzīvot pietiekami ilgi, lai nogalinātu vīrusu. Ar šādiem secinājumiem Flemings savu darbu pie penicilīna pameta, līdz to pārņēma citi zinātnieki.

1940. gadā uz Fleminga novērojumu bāzes penicilīnu ķīmiskā veidā sintezēja citi zinātnieki. Viņi bija ieguvuši ASV un Lielbritānijas valdību finansētus projektus, atrast veidu, kā izmantot penicilīna iedarbību. Un jau pēc neilga laika, penicilīnu sāka izmantot kā standarta preparātu ievainoto ārstēšanā. Bet 1945. gadā abi zinātnieki, kuri sintezēja penicilīnu, kopā ar Aleksandru Flemingu saņēma Nobela prēmiju.