1945. gada aprīļa beigās nacistu Reihs piedzīvoja savas pēdējās dienas. Sarkanā armija, ielenkusi Berlīni, tagad lauzās cauri galvaspilsētas drupām uz centru. Šeit, bunkurā zem Valsts kancelejas ēkas, bija patvēries nacistu līderis Ādolfs Hitlers līdz ar dažiem tuvākajiem līdzgaitniekiem un svītu. Un šeit, bunkura Mazajā pieņemšanas zālē, 1945. gada 29. aprīļa pirmajās stundās notika kāda ceremonija. Berlīnes hauleitera biroja ierēdnis Ādolfs Vāgners civilā ceremonijā salaulāja Lielvācijas vadoni Ādolfu Hitleru un Evu Braunu, oficiālā statusā Valsts kancelejas sekretāri. Neoficiāli visiem bunkura iemītniekiem, protams, bija zināms, ka Eva nu jau vairāk nekā desmit gadus ir fīrera mīļākā.

Ādolfs Hitlers, tobrīd Vācijas politikas uzlecošā zvaigzne, un Eva Brauna iepazinās 1929. gada rudenī fotomākslinieka un nacistu partijas aktīvista Henriha Hofmaņa ateljē Minhenē, kur Eva bija pieņemta darbā par palīdzi un mācekli. Nākamajam fīreram tobrīd bija četrdesmit, Minhenes sīkpilsoņu ģimenes atvasei Evai – septiņpadsmit. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, attiecības iesila lēnām, un vismaz pāris gadus starp abiem nav bijis intīmas tuvības. Hitlers vairakkārt izteicies, ka nevarot atļauties dibināt ģimeni, jo visu savu laiku un enerģiju veltījot politikai. Tas gluži nebija tiesa, jo tieši Minhene un tās apkārtne bija vieta, kurp viņš devās atslābināties no politiskās cīņas spriedzes vecu draugu un paziņu kompānijā. Pēc visa spriežot, šais bohēmiskajās vizītēs labi iederējās arī jauniņā Eva. Tomēr meitene cerēja uz ko vairāk, un kad, nacionālsociālistu partijai izejot varas sagrābšanas finiša taisnē, tikšanās kļuva pavisam retas, viņa izšķīrās par izmisīgu soli. 1932. gada augustā Eva mēģināja izdarīt pašnāvību, sašaujoties ar sava tēva revolveri. Ievainojums kaklā izrādījās dzīvību neapdraudošs, tomēr lode bija iestrēgusi diezgan tuvu miega artērijai, un nevar apgalvot, ka jaunā dāma suicīdu tikai imitējusi. Katrā ziņā Hitlers uztvēra šo soli nopietni, un sāka izrādīt krietni nopietnākas rūpes par Evu. Tiesa, viņa joprojām turpināja dzīvot vecāku mājās, un atsevišķu dzīvokli savai mīļākajai fīrers apgādāja tikai pēc trīs gadiem un vēl viena pašnāvības mēģinājuma – šoreiz diezgan nepārprotami inscenēta.

Ar laiku, fīreram paceļoties arvien lielākos varas augstumos, arī Evas Braunas dzīve kļuva arvien spožāka un komfortablāka. 1936. gadā viņa ievācās greznā savrupmājā Minhenes prestižākajā rajonā, kur līdzās bija SS reihsfīrera Himlera, nacistu partijas kancelejas vadītāja Mārtina Bormana un citu partijas bonzu īpašumi. Par viņas otrajām mājām kļuva Hitlera ārpilsētas rezidence Berghofa Bavārijas alpos, vēlāk viņai iekārtoja arī apartamentus Valsts kancelejas ēkā Berlīnē. Tomēr Evas Braunas liktenis bija un palika neapskaužams. Hitlers, pēc visa spriežot, viņas mūža vienīgais vīrietis, tā arī neuzskatīja par vajadzīgu piešķirt viņai oficiālas laulātās draudzenes statusu. Viņa bija un palika tikai mīļākā, par kuru zināja ierobežots pietuvināto ļaužu loks, bet lielākā daļa vācu tautas pat nenojauta. Eva nekad neparādījās līdzās Hitleram oficiālās ceremonijās, nekad netikās ar ārvalstu viesiem, kuri apmeklēja Berghofu, viņai nācās slēpties no vairuma Valsts kancelejas darbinieku acīm. Vairums no pārējo nacistu līderu sievām neuzskatīja viņu par līdzīgu, kaut neuzdrīkstējās to izrādīt.

Par Hitlera kundzi Eva Brauna kļuva pusotru dienu pirms nāves. 1945. gada 30. aprīļa pirmajās stundās bunkurā tika saņemta ziņa, ka sarkanarmieši jau atrodas Vilhelmštrāsē, pavisam netālu no Valsts kancelejas. Tās pašas dienas pēcpusdienā Hitleru pāris izdarīja pašnāvību. Ādolfs nošāvās, savukārt Eva ieņēma nāvējošu ciankālija devu.