1790.gada 29.janvārī Anglijā izmēģina pirmo speciāli būvēto glābšanas laivu. To vispirms izmēģina Tainas upē, lai jau nākamajā dienā nolaistu ūdenī jūrā un izmēģinātu spēcīgāka vēja apstākļos. Iemesls šim izmēģinājumam kā parasti bija liela traģēdija. Nepilnu gadu iepriekš bojā aizgāja lielākā daļa kāda kuģa apkalpes, kurš uzskrēja uz sēkļa, bet glābšanu nesagaidīja spēcīgas vētras dēļ. Briti nolemj, ka jāizveido speciāls glābšanas transporta paveids.

Glābšanas laivas nebija nekas tieši 18.gadsimta beigām raksturīgs. Tomēr specializēts jūras transports, ko varētu izmantot tikai glābšanas darbiem arī līdz 1790.gadam nebija mērķtiecīgi veidots. Zināms, ka it kā pirmos mēģinājumus veidot glābšanas laivu dienestu sāka jau 1776.gadā. Liverpūles doku meistars izteica iespēju, ka varētu aprīkot izturīgas laivas ar airētājiem, lai spētu steigšus doties jūrā, ja pēkšņi tiek saņemts trauksmes signāls no kāda kuģa. Var saprast šādu tieši Liverpūles ostas administrācijas darbinieku domu, jo Liverpūle bija viena no lielākajām ostām. No tās ikdienas jūrā izgāja vai ostā ienāca milzīgs daudzums kuģu.

Sākotnēji glābšanas vajadzībām mēģināja pielāgot krastā pieejamo transportu. Taču pirmie glābēji laivās ātri saprata, ka parasta laiva glābšanas darbiem īsti piemērota nav. Svarīgs ir laivas svars, spēja turēties virs ūdens, kā arī tās vadāmība. Airēt laivu ar gariem airiem bija ļoti sarežģīti, ja jūrā bija lieli viļņi. Apzinoties, ka glābšanas darbi jūrā būs ļoti izaicinošs uzdevums, briti sāka sludināt konkursus izgudrotājiem, lai atrastu labākos laivu variantus.

1784.gadā Laionels Lukins bija pirmais anglis, kurš patentēja glābšanas darbiem derīgu laivu. Viņš bija izmantojis par pamatu norvēģu jollu, kurai bija plakans dibens, noņemams masts un dzelzs ķīlis, labākai stūrēšanai. Tomēr Lukins savu laivu nebija domājis unikāli glābšanas darbiem. Iespējams tāpēc varas iestādēm paskrēja garām fakts, ka glābšanai derīga laiva jau eksistē. Tomēr kā tas notiek laikā, kad kāda problēma jārisina teju politiskā veidā, administrācijas cilvēki izsludināja atklātu izgudrotāju konkursu.

Finālisti šajā konkursā patiesībā bija labi zināmi kuģu būvnieki un inženieri. Pieteicās jau pieminētais Laionels Lukins, tāpat kā savu glābšanas laivu piedāvāja Henrijs Greitheds un Viljams Vudhavs. Visi trīs apvainoja cits citu izgudrojuma zādzībā, jo piedāvātie risinājumi tiešām bija līdzīgi. Greitheds 1790.gada 29.janvārī Tainas upē piedāvāja demonstrāciju savas laivas dizainam. Viņš bija uzbūvējis laivu, kas par diviem metriem pārsniedza Lukina jollas paveidu. Tāpat Greitheds neizmantoja laivā noņemama masta konstrukciju, tā vietā paredzot vietu vairākiem airētājiem. Viņa laivas panākums bija tās oderējums. Proti, laivas bortus un citas konstrukcijas daļas viņš izveidoja no korķa, kas bija ievērojami vieglāks materiāls nekā koks. Lai korķis nepiesūktos ar ūdeni, to pārsedza ar metāla lokšņu slāni. Ķīlis tika veidots tā, lai laiva būtu grūti apgāžama un lai tā saglabātu peldētspēju pat ja lielākā daļa tās būtu jau piesmelta ar ūdeni. Savukārt airētājiem paredzēja ērtākas airēšanas vietas un ievērojami saīsināja airus. Garie airi bija efektīvāki, ja vajadzēja saglabāt laivas ātrumu, bet īsie parocīgāki, ja jūrā bija lieli viļņi. Loģika pavisam vienkārša, nevienam nav vajadzīga glābšanas laiva labos laikapstākļos.

Greitheda laivas kļuva populāras. Tās 1790.gadā vien sabūvēja vairāk nekā 30 vienību. Tomēr ne visiem tās šķita labākās. Lukins jau 1807.gadā piedāvāja savu uzlaboto glābšanas laivas modeli, kuru izmantoja citu Anglijas ostu pilsētu pārvaldes. Taču galvenais, ka ar šo angļu sāncensību sākās globāla glābšanas laivu ēra. 19.gadsimta vidū ASV attīstīja savu glābšanas dienestu, kurā bija arī laivas, kas specializējās glābšanas darbiem jūrā. Turklāt laika gaitā glābēju vajadzībām sāk nošķirt laivas, kas ir specializētas dažādiem glābšanas darbiem. Ir laivas, kas paredzētas iekšējām ūdenstilpēm, piemēram glābšanas darbiem upēs vai ezeros, ir laivas, kas paredzētas nelaimē nonākušo glābšanai piekrastes zonā jūrā un tad īpaši veidotie peldlīdzekļi, kas ļauj meklēt atklātā jūrā pazudušos. Šīs jau vairs nav glābšanas laivas, cik kuģi, jo spēj ilgstoši atrasties prom no krasta, spēj meklēt pazudušos lielākos viļņos un pēc tam paši droši spēj atgriezties krastā.