Dižā nāves poetizētāja Edgara Alana Po viens no spilgtākajiem darbiem – balāde „Krauklis” – pirmoreiz publicēta Ņujorkā 1845. gada 29. janvārī un nesusi autoram pasaules slavu.

„No visām melanholiskajām tēmām – kura vispārcilvēciskā izpratnē ir pati melanholiskākā? Nāve – skanēja pašsaprotama atbilde. Un kad – es vaicāju – šī vismelanholiskākā tēma ir arī vispoētiskākā? Un atbilde tāpat ir pašsaprotama – kad tā visciešāk vienota ar daili. Un, tādējādi, – daiļas sievietes nāve ir bez šaubām vispoētiskākā tēma šai pasaulē, un vienlīdz neapšaubāmi arī tas, ka sērojoša mīlētāja lūpas ir tās, kurām vislabāk piedien šī tēma.” Tā raksta Edgars Alans Po savā apcerējumā „Kompozīcijas filozofija” 1846. gadā. Apcerējums tapa, atsaucoties uz necerēti plašo rezonansi, kuru visā angliski lasošajā pasaulē bija izraisījusi balāde „Krauklis”, pirmo reizi publicēta Ņujorkas laikrakstā The Evening Mirror 1845. gada 29. janvārī.

Tas, ka E.A.Po kļuvis par nāves poetizētāju par excellence pasaule literatūras vēsturē, ir, jau atkal, tikai pašsaprotami, ja ievēro, cik uzticama šī drūmā pavadone bija viņa dzīves ceļā. Rakstnieka īstā māte Elizabete Po mira, kad viņš bija tikko divus gadus vecs. Nepilnu divdesmit gadu vecumā viņš piedzīvoja savas pirmās mīlestības – viņa skolasbiedra mātes Džeinas Stennardas – un drīz pēc tam mīļotās audžumātes Frensisas Alanas aiziešanu. Balādes „Krauklis” publicēšanas laikā autora sieva Virdžīnija Elīza, tobrīd vien 22 gadus veca, jau trešo gadu sirga ar diloni. Viņai bija atlikuši tieši divi gadi un viena diena – Virdžīnijas dzīve izdzisa 1847. gada 30. janvārī.

„Atmiņā tā stunda kalta – decembrī tas bija saltā,

Ogles, irstot plēnēs baltās, grīdu ēnām steidza klāt.

Alku, nakts lai gaist bez pēdām, grāmatas, kas krājas grēdās,

Nespēj mierināt ja bēdās, sen par Lenoru kas māc –

Debesīs šai vārdā daiļo zudušo mēdz uzrunāt,

Bet virs zemes – vairs nekad.”

Liriskā varoņa snaudu, kurā tas grimis, skumstot par nāves atņemto mīļoto, pārtrauc kluss klauvējiens. Tomēr aiz durvīm ir tikai nakts tumsa, un tad vēstītājs paver logu, pa kuru ielido negaidīts pusnakts viesis – krauklis. Sākotnēji tas vientulības māktajam šķiet pat izklaidējoši, un viņš pus pa jokam taujā pēc kraukļa vārda. Un putns atbild: „Vairs nekad.” Un kaut arī mūsu vientuļnieks saprot, ka šī atbilde, visdrīzāk, ir kādas banālas dziesmiņas piedziedājums, kuru putns iegaumējis, sēžot uz nabaga leijerkastnieka pleca, viņš turpina iztaujāšanas rotaļu, paģērēdams savu skumju remdinājumu. Paģērē, labi zinādams, ka atbilde būs vienmēr tā pati: „Vairs nekad.” Un tā sākotnēji reālistiskā aina pārtop romantiskā vispārinājumā, un krauklis – nepadzenamo, nepielūdzamo, nenovēršamo sēru iemiesojumā.

„Un tā, nelidodams projām, krauklis sēd, sēd vēl joprojām

Dieves marmorblāvā plecā cieši manām durvīm klāt.

Raudzīdamies sapņojošām acīm dēmoniski drošām,

Kamēr spuldzes gaisma spožā steidz tā ēnu grīdā klāt.

Mana dvēsele no tumsas, trīsot steidz kas grīdu klāt,

Brīva nekļūs – vairs nekad!”

Edgara Alana Po balādi „Krauklis” atdzejojusi Austra Aumale.