1890. gada 29. jūlijā, divas dienas pēc iešaušanas sev krūtīs, mirst nīderlandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs.

Izcilais holandiešu mākslinieks piedzima kārtīgā kristiešu ģimenē, un šķita, ka šī cilvēka nākotne ir stabila un nodrošināta. Taču van Gogs, kurš jau agrā jaunībā atšķīrās no apkārtējiem ar citādāku pasaules uztveri, izvēlējās iet savu ceļu un bieži bija sastopams starp padibenēm un ielasmeitām.

Vinsents dzimis mācītāja ģimenē, kurā auga vēl pieci bērni. Ar glezniecību viņš sastapās sešpadsmit gadu vecumā, sākot strādāt pie tēvoča gleznu galerijas filiālē. Iespējams, ja van Gogs būtu palicis N iderlandē viņš visai drīz sāktu gleznot, bet dzīve lēma citādi un viņu pārcēla darbā uz galerijas filiāli Londonā, bet pēc tam Parīzē.

Prombūtnē no mājām jauneklis mocījās vientulībā, turklāt atraidītas pirmās mīlas jūtas Van Gogam lika aizrauties reliģijai. Kad viņu atlaida no darba gleznu galerijā Van Gogs lēma pievērsties evaņģēlijam un kļūt par Dieva kalpu, studējot teoloģiju.

Kļuvis par mācītāju, van Gogs nokļuva ogļraču pilsētiņā, kur, precīzi ievērojot Dieva vārdu, van Gogs pilnībā pārvērtās: drēbes izdāļāja, pats ģērbās kartupeļu maisā, dzīvoja nožēlojamā būdiņā, gulēja uz grīdas.

Pārlieku centīgā sekošana Bībelei beidzās ar to, ka Vinsentu van Gogu atstādināja no mācītāja amata un tas kalpoja kā iemesls pievērsties mākslai. Viņš kā noplucis misionārs iestājās Briseles mākslas akadēmijā, bet drīz vien mācības pameta, un glezniecību apguva pašmācības ceļā.

Pirmās divas gleznas tapa atgriežoties Holandē pie ģimenes. Divu gadu laikā viņš radīja simtiem gleznu un zīmējumu. Kad nomira van Goga tēvs, mākslinieks pameta Nīderlandi uz visiem laikiem un pārcēlās uz Parīzi, kur atkal gleznoja kā traks, bet pēc tam, kad neizdevās izveidot Parīzē mākslinieku brālību, kurā visi būtu vienādi un viss kopīgs, van Gogs devās uz Francijas dienvidiem, Provansu, kur dabas iedvesmota viņš turpināja gleznot, tiesa neviens viņa skarbās un neparastās gleznas nepirka.

Desmit gados mākslinieks radīja 1700 mākslas darbu, vairāk nekā četrdesmit no tiem bija pašportreti. Taču Vinsenta van Goga dzīves laikā pārdeva tikai vienu gleznu. Visu šo laiku mākslinieku uzturēja viņa brālis Teo.

Kad pie van Goga beidzot pēc daudzkārtējiem uzaicinājumiem atbrauca mākslinieks Pols Gogēns, kas bija van Goga elks, notika traģēdija. Divi mākslinieki ar tik dažādiem raksturiem kopā dzīvot nevarēja. Ziemassvētku priekšvakarā pēc kārtējā strīda Vinsents neprāta lēkmē paķēra bārdas nazi un metās virsū draugam. Gogēns brīnumainā kārtā izvairījās un, izmucis no mājas, patvērās viesnīcā. Savukārt van Gogs, atrazdamies vājprāta varā, nogrieza sev kreisās auss ļipiņu, ietina to papīrā un uzdāvināja kopējai paziņai — prostitūtai Rašelai.

Mākslinieku atrada guļam bezsamaņā asins peļķē un nekavējoties nogādāja slimnīcā. Pēc pāris dienām van Gogs bija atlabis un viņu atlaida mājās, taču lēkmes turpinājās un viņam slimnīcā bija jāatgriežas vairākkārt. Šīs lēkmes un mākslinieka neparastā uzvedība tā bija nobiedējusi pilsētas iedzīvotājus, ka 1889. gada martā trīsdesmit Provansas pilsoņi parakstīja petīciju, kurā lūdza atbrīvot pilsētu no "rudā neprāša".

Tas bija brīdis, kad van Gogs labprātīgi nolēma ārstēties psihiatriskajā dziednīcā, kur viņš varēja gleznot brīvā dabā medicīnas personāla uzraudzībā. 1889. gada beigās, mēģinot izdarīt pašnāvību, van Gogs saēdās krāsu, taču viņu brīnumainā kārtā izglāba. Nākamā gada jūlijā mākslinieka trauslajai nervu sistēmai nāca pārbaudījums — finansiālās grūtībās nonāca mākslinieka lielākais atbalstītājs brālis Teo.

27 jūlija rītā van Gogs kā parasti devās laukā, lai gleznotu, taču pēc neilga laika atgriezās mājās bāls kā krīts un paziņoja, ka sašāvis sevi ar pistoli, ko paslepus bija paņēmis līdzi. Pēc divām dienām mākslinieks nomira, bet vēl pēc pusgada, nespēdams pārdzīvot vistuvākā cilvēka nāvi, nomira arī viņa brālis Teo.