1879. gada 29. martā Maskavas Mazajā teātrī mazajā teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja komponista Pētera Čaikovska opera „Jevgeņijas Oņegins” – ģeniālā Aleksandra Puškina romāna vārsmās ne mazāk ģeniāla muzikāli dramatiska interpretācija.

 

„Mums ieradumu debess dod – lai ar ko laimi aizvietot,” tā komponists Pēteris Čaikovskis liek paust muižniecei Larinai, divu meitu mātei, savas operas „Jevgeņijs Oņegins” pirmajā ainā. Jau visai drīz skatuvē uznāk pats titulvaronis, kuru līdzi viesos uz savas līgavas Olgas mājām uzaicinājis viņa draugs Ļenskis. Tepat ir arī Olgas jaunākā māsa Tatjana…

Darbība notiek Krievijas provincē, 19. gadsimta pirmajā pusē. Dzimtbūšana, aizspriedumi, garlaicība. Uz šī fona – jauniņās Tatjanas Larinas pēkšņi uzliesmojusī mīlestība pret nomaļajā kaktā no galvaspilsētas ieklīdušo Oņeginu. Pasaules literatūras klasikai labi pazīstams motīvs: citādas, plašākas un spilgtākas pasaules elpas apdvestam svešiniekam viegli aizraut vecāku mājas klusumā augušas jaunavas sirdi. Tikai – vai šī aizraušanās var būt pamats laimei? Oņegina atbilde Tatjanai ir – nē! „Lai kā es nemīlētu jūs, kad pieradīšu – beigas būs! Un laulība mums kļūs par mokām.”

Ne mazāk noraidošs esot bijis pats Pēteris Čaikovskis, kad 1877. gadā operas prīma Jeļizaveta Lavrovska pasviedusi ideju par operu ar Aleksandra Puškina romāna dzejā „Jevgeņijs Oņegins” sižetu. „Oņegins”, Čaikovskis teicis, esot „svēta grāmata”, un viņš nekad neuzdrīkstētos to interpretēt. Tomēr tad komponista dzīvē notika kas negaidīts – viņš saņēma vēstuli ar kaislīgu atzīšanos mīlā no kādas Antoņinas Miļukovas. Tā paša gada jūlijā tobrīd trīsdesmit sešus gadus vecais Čaikovskis apprecēja savu astoņus gadus jaunāko pielūdzēju, lai pēc trīs nedēļas ilgušas kopdzīves bēgtu no ģimenes ligzdas un nākamajā gadā arī no valsts. Ļoti iespējams, ka piedzīvotā attiecību drāma saasināja komponista izjūtas Puškina darba sakarā, padarīja arī viņam būtiskus jautājumus par jūsmīgas aizraušanās un paliekamas laimes attiecībām. Saulainajā Itālijā, Sanremo jau pēc gada tika pabeigts „Jevgeņijs Oņegins” – viena no izcilākajām liriskās operas pērlēm pasaules mūzikas vēsturē. Savu pirmiestudējumu „Jevgeņijs Oņegins” piedzīvoja Maskavas Konservatorijas studentu izpildījumā ar Nikolaju Rubinšteinu pie diriģenta pults Maskavas Mazajā teātrī 1879. gada 29. martā.

„Jevgeņijs Oņegins” ir viena no biežāk iestudētajām krievu operām. Gan tās interpretētājiem, gan skatītājiem bieži vien tā arī paliek neatbildēts jautājums – kas īsti liek Puškina un Čaikovska varonim gandēt svešas un arī paša dzīvi? Visbiežākā atbilde – vispārēja vilšanās, skepse, pat cinisms. Oņegins bieži tiek tēlots kā dzīves jau nogurdināts vīrs spēka gados. Taču Puškinam – atcerēsimies! – Oņegins, kad viņš saka Tatjanai dzedros vārdus, kas salauž meitenes sirdi, – tobrīd ir tikko divdesmit gadu slieksni pārkāpis jauneklis! Un visgudrie izteikumi par mīlu un apnikumu liek domāt nevis par rūgtu pieredzi, bet gan patiesas jūtas vēl neiepazinuša zēna pozu. To pašu pozu, kas sižeta turpinājumā liek kā pārgalvīgā rotaļā laupīt drauga dzīvību, lai dažus gadus vēlāk attaptos un sauktu: „Man kauns! Un žēl! Cik kropls mans liktenis!” Kas gan droši vien arī ir krietni pārspīlēts, jo arī tobrīd varonim, var teikt, vēl visa dzīve priekšā.