1618. gada 29. oktobrī Londonā tika izpildīts nāvessods seram Volteram Relijam – aristokrātam, literātam, karavīram; vienai no spilgtākajām personībām Elizabetes I laikmeta Anglijā.

 

Ja jaunība bez gala būtu,

Ja mīla pastāvīga kļūtu,

Šīs jaukās lietas vilinātu,

Būt tev par mīļo kārdinātu.

Šīs rindas pieder Volteram Relijam, dzejniekam, vēsturniekam, karavīram un jūrasbraucējam; vienam no spožākajiem karalienes Elizabetes I laikmeta angļu džentlmeņiem. Viņš nāca pasaulē 1552. vai, pēc citiem avotiem, 1554. gadā Dēvonā, Anglijas rietumos, muižnieku ģimenē. Voltera vecāki bija pārliecināti protestanti, un viņa mūža pirmajos gados, kad Anglijā valdīja katoļticības aizstāve karaliene Mērija, ģimenei vairākkārt draudēja izrēķināšanās.

Viss mainījās, kad Anglijas tronī kāpa ticības lietās tolerantā karaliene Elizabete, par kuras favorītu kļuva izskatīgais un iznesīgais sers Volters. Viņa karjeras kāpums sākās 1579. gadā, kad Relijs devās uz Īriju, lai piedalītos katoļticīgo īru sacelšanās apspiešanā. Par krietnu karošanu karaliene piešķīra seram Volteram apmēram 16 000 hektāru dumpiniekiem konfiscētas zemes. Tomēr saimniekošana lauku īpašumos acīmredzot nebija sera jaunā aristokrāta stihija. Vairāk viņš uzturējās Londonas galmā, kur no Elizabetes rokām saņēma arvien jaunus posteņus un titulus. 1584. gadā karaliene piešķīra seram Volteram patentu, kā bija teikts, „tālu, pagānisku un barbarisku zemju” izpētei, kolonizēšanai un pārvaldīšanai.

Nākamajā gadā Voltera Relija sūtīta ekspedīcija nodibināja pirmo angļu apmetni Ziemeļamerikā – Roanokas salā tagadējā Ziemeļvirdžīnijas štata piekrastē. Pasākums gan izrādījās nesekmīgs, pa lielai daļai tāpēc, ka 1585. gadā uzliesmoja Anglijas-Spānijas karš, kas traucēja uzturēt pastāvīgus sakarus ar kolonistiem. Roanokas kolonija tika uz vairākiem gadiem pamesta savam liktenim, un kad angļi to atkal apmeklēja, viņi atklāja, ka vairāk nekā simts kolonisti pazuduši bez pēdām. Par viņu likteni joprojām tiek izteiktas dažādas hipotēzes. Tomēr tieši no Roanokas uz Angliju tika atvesta pirmā Virdžīnijas tabaka, sers Volters kļuva par vienu no pirmajiem pīpētājiem Anglijā un šī paraduma iedibinātāju angļu aristokrātu aprindās.

Paša Voltera Relija galveno uzmanību tikām saistīja Dienvidamerika, kur viņš, kā daudzi, cerēja atrast teiksmaino zelta pilsētu Eldorado. 1585. gadā sers Volters angļu militāras ekspedīcijas priekšgalā devās uz Karību baseinu, uz laiku okupēja Trinidadu un pa Orinoko upi laivās aizairēja apmēram 400 kilometrus dziļi Dienvidamerikas kontinenta iekšienē. No Eldorado gan nebija ne vēsts, taču Relija aktivitātes lika pamatus angļu klātbūtnei reģionā, kur vēlāk radās Britu Gvianas kolonija.

Turpmākajās desmitgadēs sers Volters turpināja centīgi kalpot karalienei, piedalīdamies vairākās britu flotes ekspedīcijās, bet karalienes mūža pēdējos gados kalpodams kā Džersijas salas gubernators. Taču pēc Elizabetes I nāves 1603. gadā Voltera Relija slavas zvaigzne sāka strauji rietēt. Jaunais karalis Džeimss Stjuarts ar nepatiku un neuzticību raudzījās uz iepriekšējās valdnieces favorītiem. Džersijas gubernators tika apsūdzēts sazvērestībā – caur viņa pārvaldītajām salām it kā bijis paredzēts sūtīt uz Angliju sazvērniekiem domātu naudu. Pietika ar vienu rakstisku liecību, lai Reliju atzītu par vainīgu, piespriežot nāvessodu.

Karalis gan atcēla augstāko soda mēru, bet nākamos 14 mūža gadus sers Volters pavadīja Londonas Tauerā. 1617. gadā viņš tika apžēlots, dodot atļauju vēl vienai ekspedīcijai uz Orinoko. Ar Spāniju jau kopš 10 gadiem bija noslēgts miers, un angļiem tika piekodināts atturēties no jebkādiem uzbrukumiem. Diemžēl notika pretējais: bez ekspedīcijas vadītāja ziņas daļa no Relija vienības uzbruka spāņu postenim. Pēc atgriešanās ekspedīcijas atgriešanās Londonā, spāņu sūtnim kategoriski uzstājot, apžēlošana tika atsaukta, un 1618. gada 29. oktobrī sers Volters Relijs kāpa uz ešafota. Viņš esot saglabājis aukstasinību līdz galam, un, bendes cirvi uzlūkodams, ar dzejnieka cienīgu daiļrunību bildis: „Šīs ir griezīgas zāles, bet toties šis ārsts dziedē visas ligas un kaites.”